Es paspēru soli tuvāk viņai un teicu:
— Tu saproti, ka tas nav normāli? Tu ieved dzīvoklī kaitēkļus un sauc to par palīdzību.
— Kaitēkļi? — viņa bija neizpratnē. — Tie nav nekādi kaitēkļi, tie ir mani draugi! Viņi rūpējas par jums vairāk nekā jūs paši!
Lasi vēl: Ziema pienāks ātrāk, nekā to gaidījām: dabas zīmju vērotājs Vilis Bukšs paziņo, kad Latvijā gaidāms pirmais sniegs un nopietnais sals
Andris noteica:
— Varbūt pietiks? Nodarboties ar kaut kādu ārprātu?
Bet Velta jau bija piecēlusies no krēsla un satvērusi manu roku:
— Jūs redzēsiet! Kad elposiet tīru gaisu, kad jūsu bērni jutīsies enerģiskāki, tad pateiksiet man paldies!
Es biju apstulbusi. Tajā brīdī es sapratu, ka viņa ne tikai tic šai idejai, viņa dzīvo tajā.
Pēc viņu aiziešanas mēs pāris nedēļas dzīvoklī dzīvojām ar sajūtu, ka kāds mūs visu laiku vēro. No katras spraugas iznāca arvien vairāk prusaku. Vienu vakaru atradu aiz ledusskapja sīkas, baltas olas…
Cik patiesībā izmaksā suņa uzturēšana Latvijā: eksperti atklājuši patiesību
VIDEO:
Es sacīju vīram:
— Vai saproti? Viņa negribēja mums atnest ciemakukuli. Patiesībā viņa mums ir atnesusi koloniju.
Kopš tā vakara man šķiet, ka nakts klusumā, kad visi guļ, no sienām atskan čuksti. It kā kāds tur būtu, tūkstošiem mazu radību, kas elpo kopā ar mums. Lieki teikt, ka kopš tās reizes viņi vairs ciemos nav braukuši, un arī mēs ne. Un, ja godīgi, es pat nezinu, kā šo visu aizmirst…
