— Es vairs nevaru, — Elīna runāja klusi, bet stingri. — Tā nav vizīte, tā ir…. Es pat nezinu kā to nosaukt. Esmu zaudējusi divus klientus termiņu kavējumu dēļ. Tava māsa izturas pret mūsu māju kā pret bērnu nometni. Un mamma… — viņa aizlūza. — Mamma pārvērta mūsu māju par sava dzīvokļa filiāli.
Rūdolfs klusēja, bungojot pirkstiem pa stūri. Tajā brīdī uz terases parādījās Ance ar glāzi rokās, aiz viņas izskrēja Māris, mēģinot atņemt glāzi. Viņi smējās, skaļi un bezrūpīgi, nepamanot, kā jaunākais dēls kaut ko izsmērē pa terases stiklu.
— Zini, — turpināja Elīna, — kad mēs pirkām šo māju, tu solīji, ka šeit būs mūsu patvērums. Atceries? Vieta, kur var strādāt un atpūsties. Bet tagad…
— Bet tā ir mana ģimene, — aizsmacis atbildēja Rūdolfs.
— Un es? Es arī esmu tava ģimene. Vai vairs neesmu?
Viņš strauji pagriezās pret viņu. Ielu lampas gaismā bija redzams, cik bāla bija viņa seja.
— Ko tu ar to domā?
— Rīt es braucu prom pie mammas. Uz nedēļu. Un, kad atgriezīšos… — Elīna ieturēja pauzi, — es gribu atgriezties mūsu mājā. Ne caurstaigājamā pagalmā, ne bērnudārzā, ne mammas dzīvokļa filiālē. Mūsu mājā, Rūdolf.
No mājas atskanēja saplīsuša stikla šķindoņa un Dainas sauciens: “Nekas traks. Tā ir tikai vāze. Toties cik jautri bērni spēlējas.”
Elīna redzēja, kā notrīsēja vīra rokas uz stūres. Pirms desmit gadiem viņi iepazinās mūsdienu mākslas izstādē. Viņa tolaik noformēja galeriju, bet viņš ieradās ar saviem darbiem. Viņus vienoja mīlestība pret minimālismu. Pret klusumu, pret telpu, kur katrai lietai ir sava vieta un nozīme.
— Tev ir diennakts, — viņa teica. Un satvēra durvju rokturi. — Vai nu tu atrisini šo situāciju, vai arī… — viņa nepabeidza.
Viņa atcerējās, kā pirms pieciem gadiem Ance jau mēģināja padzīvot pie viņiem dzīvoklī “pāris dienas”. Toreiz viss beidzās ar viņu pirmo nopietno sarunu ar Rūdolfu. Vairāk viņi to nepieļāva. Līdz šai dienai.
Vīrietis, kas izdara izvēli
Rīts sākās ar ierasto troksni. Daina klabināja katlus virtuvē, bērni traucās pa māju. Elīna klusējot krāmēja somu, kad guļamistabā ienāca Rūdolfs. Rokās viņš turēja mašīnas atslēgas.
— Nebrauc prom, — viņš teica. — Es visu atrisināšu.
Viņa apstājās, vērojot, kā vīrs nolaižas viesistabā. Viņa balss, parasti maiga, skanēja neparasti stingri:
— Ance, Māri, krāmējiet mantas. Pēc stundas izbraucam.
— Kur tad? — māsa bija pārsteigta, neatraujoties no telefona.
— Uz viesnīcu. Esmu jau rezervējis divus numurus.
Telpā iestājās klusums – rets brīdis pēdējās dienās.
— Kāda viesnīca? Mēs taču esam atbraukuši ciemos. — Daina bija sašutusi. — Rūdolfiņ, ko tu tādu runā?
— Mammu, viesi nedzīvo divas nedēļas. Viesi neposta svešu māju. Viesi ciena saimniekus.
Ance uzlēca kājās:
— Un kā ar bērniem? Viņiem šeit patīk.
— Viesnīcā ir bērnu istaba un baseins. Viņiem patiks vēl vairāk.
Elīna, stāvot kāpņu augšgalā, redzēja, kā mainās radinieku sejas. Daina teica:
— Es tavam tēvam pastāstīšu. Kā tu vari savu māsu…
— Mammu, — Rūdolfs pārtrauca, — ja tu tagad sāksi spiest, es rezervēšu numuru arī tev.
Tas bija kā palēninātas darbības tajās filmās. Ance mēģināja kaut ko teikt, Māris neveikli mīņājās uz vietas, bērni bija pieklusuši, jūtot pieaugušo spriedzi. Pēc stundas Rūdolfs aizvēra mašīnas bagāžnieku. Čemodāni, rotaļlietas, pārtikas pakas – viss, kas aizpildīja viņu māju pēdējās nedēļas, tagad ietilpa automašīnā.
— Es viņus aizvedīšu un atgriezīšos, — viņš teica Elīnai.
— Un mamma?
— Viņa arī brauks, pa ceļam es viņu aizvedīšu mājās. Viņa teica, ka viņas kājas šeit vairs nebūs.
Ceļš līdz viesnīcai aizņēma gandrīz stundu. Par laiku līdz Dainas ciematam Rūdolfs noklausījās visu, ko māte domā par viņu, par viņa nepateicību un mazo māsu Anci. Bet viņš klusēja, ciešāk savelkot stūri. Pirmo reizi mūžā viņš nemeklēja kompromisu, nemēģināja visiem izpatikt. Viņš aizstāvēja savu māju.
Kādam vakarā māja bija klusa. Elīna atvēra visus logus, lai ielaistu svaigu gaisu. No meža atskanēja putnu dziedāšana, vējš čaukstēja priedēs. Viņa atrada Rūdolfu viņa kabinetā. Viņš sēdēja pie galda, skatoties fotogrāfijā, kur viņi ir visa ģimene – vēl mazi, laimīgi, kopā.
— Es nezaudēju ģimeni, — viņš teica, neapgriežoties. — Es to saglabāju.
Elīna pienāca, apskāva viņu. Aiz loga rietēja saule, iekrāsojot priežu galotnes zelta krāsā. Viņu māja atkal kļuva par patvērumu. Lai kur pilsētā Daina zvana visiem radiniekiem, lai izstāstītu šo stāstu, Ance raksta ziņas ģimenes čatā. Galvenais – šeit, viņu personīgajā telpā, atkal iestājās klusums.
Tiesa, abi zināja: tas nav stāsta beigas.
