Atslēga pagriezās slēdzenē tikpat klusu kā vienmēr. Mūsu durvis ir kvalitatīvas un smagas, ar izcilu skaņas izolāciju – mēs ar vīru, Raimondu, tās uzstādījām speciāli.
Mums bija svarīgi, lai ārpasaules trokšņi un dienas kņada paliktu kāpņu telpā, ļaujot mājai būt īstam miera ostai. Šodien es atgriezos no darba divas stundas ātrāk – pēkšņi tika atcelta pēdējā sanāksme ar starptautiskajiem partneriem. Man rokās bija paciņa ar vīramātes, Ievas, mīļāko zefīru, šķiet, “Šarmel” ar vaniļas garšu.
Es gribēju viņai sagādāt mazu, negaidītu prieku. Pēdējā laikā mājās, īpaši starp mani un Ievu, bija jūtama neliela, nenoteikta spriedze – nevis konflikti, bet gan neliela atsvešinātība, ko radīja manas garās darba stundas un Ievas palīdzība mazdēla pieskatīšanā. Es to gribēju atslābināt un pateikt paldies par ieguldīto laiku un rūpēm.
Es klusi novelku augstpapēžu kurpes pie ieejas. Dzīvoklī bija patīkami kluss, tikai no bērnistabas puses, kur rotaļājās mans trīsgadīgais dēls Jēkabs, nāca ritmiska, klusa pieaugušā balss un bērna čuksti. Es negrasījos noklausīties. Es vienkārši gribēju ieiet, visus apskaut, pasmaidīt un teikt: “Esmu mājās, nāciet dzert tēju!” Taču manas kājas pašas apstājās pie nedaudz pavērtajām durvīm. Es dzirdēju Ievas mierinājuma vārdus.
— Nu neskumsti, dārgumiņ, neskumsti, — Ievas balss skanēja maigi, glāstoši un apņemoši. Viņa parasti šādi runā ar bērnu, kad viņš ir noguris vai satraukts. — Tūlīt mēs ar tevi beigsim putru ēst, un tad jau mamma būs klāt. Tu viņai parādīsi, cik liels un stiprs puisītis esi, vai ne? Es sastingu, uz lūpām jau bija gatavs smaids. Viņa acīmredzot mācīja Jēkabu ēst, un tas dažkārt ir sarežģīts process.
— Ome, mamma atnāks? — jautāja mana trīsgadīgā dēla, Jēkaba, mazā balstiņa. Jautājums bija pilns satraukuma.
— Protams, atnāks, Jēkabiņ, — Ieva atbildēja ar siltu un pārliecinošu smieklu. Viņas balsī es saklausīju dziļu sirsnību, kas lika manai sirdij sasilt. — Viņa taču aizkavējas, jo dara ļoti svarīgu darbu, lai mēs visi varētu dzīvot labi un mēs varētu viņu apciemot vasarā pie jūras. Bet es tev pačukstēšu… Tava mamma ir īsta drosminiece un cīnītāja.
Viņa tik cītīgi strādā, bet nekad neaizmirst par tevi. Viņa nekad tevi neatstātu, vai ne? Viņa ir kā tā putnu mamma, kas lido pēc vislabākajiem kukaiņiem, lai savam mazulim atnestu vislabāko barību. Labi, ka tev ir tik gudra, strādīga mamma. Un esmu ļoti lepna, ka man ir tāds dēls kā Raimonds un ka mums visiem ir tāda forša ģimene. Mēs esam stipra komanda!
Es jutos kā ar siltu vilni aplieta. Viņa ne tikai runāja par mani labu, bet ar bērnam saprotamu piemēru stiprināja mūsu ģimenes saikni un mana dēla drošības sajūtu. Viņa mācīja bērnam mīlestību un cieņu pret maniem centieniem. Protams, to vienu frāzi es neaizmirsīšu un turpināšu viņu vērot. Ievas atbalsts bija negaidīts un vērts vairāk nekā jebkurš zefīrs.
Tomēr pēkšņi viņa pateica kādu frāzi: ”Lai arī mamma tev laba, bet viņa daudz par daudz tērē naudu priekš sevis”. Šī frāze man iespiedās atmiņā tomēr negribēju visu pārvērst negatīvi. Man vajadzēja nomierināties, pirms es viņus pārtraukšu. Pāris dienas jūtama spriedze izgaisa kā dūmi. Es sapratu, ka Ieva nav konkurents, bet gan manas ģimenes atbalsta pīlārs.
Es atkal atvēru durvis un ar smaidu, kas tagad nāca no sirds, iesaucos:
— Labvakar, mīļie! Esmu mājās! Skatieties, kas man ir! Mums ir pelnīta zefīra tējas pauze!
Ieva un Jēkabs atskatījās. Ievas seju rotāja plats, patiess smaids.
— Nu re, cik ātri! — viņa teica, priecīgi pieceļoties. — Jēkabs tieši stāstīja, ka tu esi vislabākā mamma pasaulē. Un, re, kāds mums ir pārsteigums! Es paskatījos uz viņu un tad uz savu dēlu.
— Zini, Ieva, es arī domāju, ka mums ir izveidojusies fantastiska komanda, — es teicu, apskaujot viņu. — Es dzirdēju, cik labi tu par mani runāji. Paldies tev. Tas tiešām sasildīja sirdi un palīdz man justies novērtētai.
Mēs visi trīs apsēdāmies dzert tēju un ēst zefīru, un es jutu, ka manam dēlam ir ne tikai mīloša mamma, bet arī gudra un atbalstoša vecmāmiņa, kas zina, kā veidot veselīgas un stipras attiecības ģimenē. Lai arī viena frāze man nepatika, es noklusēju. Tas bija daudz labāks noslēgums dienai, nekā es biju cerējusi.
Tāds sirsnīgs atklātības brīdis pie tējas tases starp mani un Ievu bija daudz vērtīgāks par jebkuru sanāksmi. Es jutos atvieglota, ka varu patiesi paļauties uz viņu. Pēc zefīra un siltas tējas Jēkabs aizskrēja uz istabu spēlēties ar savu jaunāko dzelzceļa komplektu, un mēs ar Ievu palikām virtuvē divatā.
— Ieva, es gribēju teikt vēlreiz – paldies, — es sāku, noslaukot tējas traukus. — Manas darba stundas ir sarežģītas, un es zinu, ka tev tas ir liels slogs. Bet tas, ko tu runāji ar Jēkabu… par mammu-putnu un komandu… tas ir tieši tas, kas viņam ir jāsadzird.
Ieva paskatījās uz mani ar tādām pašām siltām, mierīgām acīm kā Raimondam.
— Zini, meitiņ, es agrāk varbūt biju citādāka, — viņa teica, nedaudz nopūšoties. — Ar Raimonda tēvu mēs daudz strīdējāmies, un es to pārāk ņēmu pie sirds. Taču tagad, kad man ir Jēkabs… Es redzu, cik svarīgi ir, lai bērns jūtas pilnīgā drošībā. Viņam ir jāmīl gan mamma, gan ome. Un viņam ir jāredz, ka mēs viena otru cienām. Citādi viņš pats izaugs nedrošs un nemīlēts.
Viņa paņēma manu roku. — Kad tu aizbrauc uz darbu, es vienmēr viņam atgādinu par to, cik tu esi spēcīga. Es saku: “Mamma atnes mums saulespuķi no savas darba vietas – lai mums būtu silti un labi.” Man tas nav grūti, — viņa smaidīja.
Mēs sākām runāt par to, kā efektīvāk organizēt nedēļas grafiku. Es uzzināju, ka Ieva patiesībā ļoti ilgojas reizi nedēļā aiziet uz savu jogas nodarbību, bet to atliek.
— Nekādā gadījumā! — es noteicu. — No šī brīža, katru trešdienu, es atgriežos mājās agrāk. Tās divas stundas ir tavas, Ieva. Tas ir mūsu jaunais ģimenes līgums. Es apsolu. Tu atbalsti manu darbu, es atbalstu tavu labsajūtu.
Ieva bija patiesi pārsteigta. Viņas acīs iemirdzējās pateicība.
— Tu esi ļoti gudra meitene, — viņa teica. — Esmu laimīga, ka Raimonds tevi atrada.
Lasi vēl: ”Swedbank” un citas Latvijas bankas sper milzu soli: no 2026.gada gaidāmi būtiski jaunumi
Vēlāk, kad Raimonds atgriezās mājās, viņš sajuta pilnīgi citu atmosfēru. Virtuvē smaržoja pēc kanēļa tējas, Ieva bija atguvusi savu smaidu, un mēs ar Jēkabu līmējām kopā milzīgu dinozauru. — Kas te noticis? — viņš jautāja, nedaudz piesardzīgi. — Jūs abas izskatāties tik mierīgas!
Es pasmaidīju. — Nekas īpašs. Mēs vienkārši nolēmām, ka esam viena otrai labākās sabiedrotās. Un ka tavai mammai jādodas uz jogu, — es atbildēju. Raimonds atviegloti uzelpoja, un es redzēju, ka viņam ir prieks. Ieva pēkšņais lēmums atvēra mūsu ģimenes dinamikā jaunu nodaļu, kurā prioritāte bija nevis spriedze un palīdzības slogs, bet gan savstarpējs atbalsts, cieņa un beznosacījumu mīlestība pret mūsu mazo Jēkabu.
Es zināju, ka tā būs laba, ilgstoša un silta draudzība. Tagad man bija ne tikai mīlošs vīrs un dēls, bet arī labākā vīramāte, kas kalpoja par mūsu ģimenes emocionālo enkuru.
