— Zini, Ieva… es arī domāju, ka mums ir izveidojusies fantastiska komanda, — es teicu, apskaujot viņu. — Es dzirdēju, cik labi tu par mani runāji. Paldies tev. Tas tiešām sasildīja sirdi un palīdz man justies novērtētai.
Mēs visi trīs apsēdāmies dzert tēju un ēst zefīru, un es jutu, ka manam dēlam ir ne tikai mīloša mamma, bet arī gudra un atbalstoša vecmāmiņa, kas zina, kā veidot veselīgas un stipras attiecības ģimenē. Lai arī viena frāze man nepatika, es noklusēju. Tas bija daudz labāks noslēgums dienai, nekā es biju cerējusi.
Tāds sirsnīgs atklātības brīdis pie tējas tases starp mani un Ievu bija daudz vērtīgāks par jebkuru sanāksmi. Es jutos atvieglota, ka varu patiesi paļauties uz viņu. Pēc zefīra un siltas tējas Jēkabs aizskrēja uz istabu spēlēties ar savu jaunāko dzelzceļa komplektu, un mēs ar Ievu palikām virtuvē divatā.
— Ieva, es gribēju teikt vēlreiz – paldies, — es sāku, noslaukot tējas traukus. — Manas darba stundas ir sarežģītas, un es zinu, ka tev tas ir liels slogs. Bet tas, ko tu runāji ar Jēkabu… par mammu-putnu un komandu… tas ir tieši tas, kas viņam ir jāsadzird.
Ieva paskatījās uz mani ar tādām pašām siltām, mierīgām acīm kā Raimondam.
— Zini, meitiņ, es agrāk varbūt biju citādāka, — viņa teica, nedaudz nopūšoties. — Ar Raimonda tēvu mēs daudz strīdējāmies, un es to pārāk ņēmu pie sirds. Taču tagad, kad man ir Jēkabs… Es redzu, cik svarīgi ir, lai bērns jūtas pilnīgā drošībā. Viņam ir jāmīl gan mamma, gan ome. Un viņam ir jāredz, ka mēs viena otru cienām. Citādi viņš pats izaugs nedrošs un nemīlēts.
Viņa paņēma manu roku. — Kad tu aizbrauc uz darbu, es vienmēr viņam atgādinu par to, cik tu esi spēcīga. Es saku: “Mamma atnes mums saulespuķi no savas darba vietas – lai mums būtu silti un labi.” Man tas nav grūti, — viņa smaidīja.
Mēs sākām runāt par to, kā efektīvāk organizēt nedēļas grafiku. Es uzzināju, ka Ieva patiesībā ļoti ilgojas reizi nedēļā aiziet uz savu jogas nodarbību, bet to atliek.
— Nekādā gadījumā! — es noteicu. — No šī brīža, katru trešdienu, es atgriežos mājās agrāk. Tās divas stundas ir tavas, Ieva. Tas ir mūsu jaunais ģimenes līgums. Es apsolu. Tu atbalsti manu darbu, es atbalstu tavu labsajūtu.
Ieva bija patiesi pārsteigta. Viņas acīs iemirdzējās pateicība.
— Tu esi ļoti gudra meitene, — viņa teica. — Esmu laimīga, ka Raimonds tevi atrada.
Lasi vēl: ”Swedbank” un citas Latvijas bankas sper milzu soli: no 2026.gada gaidāmi būtiski jaunumi
Vēlāk, kad Raimonds atgriezās mājās, viņš sajuta pilnīgi citu atmosfēru. Virtuvē smaržoja pēc kanēļa tējas, Ieva bija atguvusi savu smaidu, un mēs ar Jēkabu līmējām kopā milzīgu dinozauru. — Kas te noticis? — viņš jautāja, nedaudz piesardzīgi. — Jūs abas izskatāties tik mierīgas!
Es pasmaidīju. — Nekas īpašs. Mēs vienkārši nolēmām, ka esam viena otrai labākās sabiedrotās. Un ka tavai mammai jādodas uz jogu, — es atbildēju. Raimonds atviegloti uzelpoja, un es redzēju, ka viņam ir prieks. Ieva pēkšņais lēmums atvēra mūsu ģimenes dinamikā jaunu nodaļu, kurā prioritāte bija nevis spriedze un palīdzības slogs, bet gan savstarpējs atbalsts, cieņa un beznosacījumu mīlestība pret mūsu mazo Jēkabu.
Es zināju, ka tā būs laba, ilgstoša un silta draudzība. Tagad man bija ne tikai mīlošs vīrs un dēls, bet arī labākā vīramāte, kas kalpoja par mūsu ģimenes emocionālo enkuru.
