Vasara laukos. Nelda sēdēja verandā vecā krēslā un šķiroja no rīta ievāktas avenes. Saule rotaļājās starp ābeļu lapām, un bērnu smiekli skanēja no dārza
Gaisā virmoja vasaras smaržas – silta zāle, ziedi, zeme un augļi. Viņa smaidot vēroja, kā Dāvis un Kate skrien pa pagalmu. Šie vienkāršie brīži viņu darīja patiesi laimīgu – tādu vasaru viņa bija ilgojusies visu garo ziemu.
Virtuvē rosījās māsa Jūlija, kura bija atbraukusi ar bērniem pēc šķiršanās. Viņa bija nogurusi, bet divas nedēļas pie dabas darīja brīnumus – bērni atguva prieku, Jūlija – mieru.
— Tu visu dari ar sirdi, — teica Jūlija, pateicīga par uzaicinājumu. — Šeit mēs beidzot jūtamies labi. Taču idille izjuka, kad piezvanīja Neldas vīra māte – viņa paziņoja, ka pārceļas uz vasarnīcu uz visu vasaru. Nelda bija apjukusi – māja jau bija pilna. Vīrs gan to uztvēra mierīgi – viņa māte ir svarīgāka, viss pārējais jāpielāgo.
— Vīramāte, — viņa čukstus noteica Jūlijai un atbildēja: — Sveiki, kā jūtaties?
Jūlija redzēja, kā māsas seja pamazām mainījās. Nelda atbildēja īsos teikumos, vairāk klausījās nekā runāja, un ar katru sekundi viņas pleci nolaidās arvien zemāk, it kā uz tiem gulētu neredzams smagums.
— Jā, protams… Nē, tas nav problēma… Jā, labi, es saprotu, — viņa beidzot teica: — Uz redzēšanos, — un lēnām nolika telefonu uz galda, it kā tas būtu no trausla stikla.
— Kas noticis? — jautāja Jūlija, sajūtot nelāgu priekšnojautu.
— Vīramāte ir izlēmusi pārcelties pie mums uz vasarnīcu, — Uz visu vasaru. Teica, ka pilsētā ir pārāk tveicīgi, bet šeit gaiss ir tīrs, un… jau krāmē mantas.
— Bet šeit taču mēs… — Jūlija nepabeidza teikumu.
— Tieši tā, — Nelda paberzēja pieri. — Un vietas nav daudz. Jūs ar bērniem lielajā istabā. Mēs ar Viktoru mazajā. Kur lai liekam viņu?
— Varbūt vienkārši pateikt, ka šobrīd nav ērti? — piedāvāja Jūlija. — Ka jums ir ciemiņi, ka nav vietas?
— Es mēģināju mājienu dot, bet viņa it kā nesadzirdēja, — Nelda pamāja ar galvu. — Teica, ka vienkārši pārklās gultu mūsu istabā, bet mēs varēsim pārcelties uz izvelkamo dīvānu vasaras virtuvē. Un ka viņai vajadzīgs miers un kārtība. Viņai šī situācija bija pārāk labi pazīstama — kad kāds ielaužas tavā telpā, neprasot atļauju, un vēl izvirza prasības.
— Un ko tagad? — viņa klusi jautāja.
— Nezinu, — Nelda pacēla skatienu uz māsu. Puskrēslā viņas acis šķita tumšas un neaizsargātas. — Jārunā ar Viktoru. Varbūt viņš ko izdomās. Viņš atbrauks rīt vakarā no darba.
Nākamajā dienā Nelda bija kā uz adatām. Ik pa brīdim skatījās pulkstenī, gaidot vīra atgriešanos. Cenšoties novērst domas, ravēja dobes, laistīja puķes, pat iesāka ģenerāltīrīšanu vasaras virtuvē, bet domas atkal un atkal atgriezās pie gaidāmās sarunas. Kad beidzot pagalmā atskanēja piebraucošas mašīnas troksnis, viņa izskrēja sagaidīt Viktoru, žāvējot ar priekšautu no ūdens mitrās rokas.
— Sveiks, — viņa noskūpstīja vīru neapdzītajā vaigā. — Kā bija ceļš?
— Normāli, — Viktors izskatījās noguris. Tumši loki zem acīm liecināja par negulētām naktīm pie projekta, pie kura viņš strādāja pēdējās nedēļas. — Un pie jums — kas jauns?
— Nu… — Nelda apjuka, nezinādama, kā sākt sarunu. — Tava mamma vakar zvanīja, teica, ka pārcelsies pie mums uz vasarnīcu uz visu vasaru. Viktors apstājās un paskatījās uz sievu.
— Un? Kaut kādas problēmas ar to? Nelda nebija gaidījusi tādu reakciju. Viņa domāja, ka vīrs vismaz izbrīnīsies — viņi taču nebija pārrunājuši viņas ierašanos.
— Bet mums taču ir ciemiņi, — viņa mēģināja paskaidrot. — Jūlija ar bērniem. Mēs taču vienojāmies par visu vasaru.
— Nu un tad? — Viktors paraustīja plecus tā, it kā runa būtu par visparastāko lietu. — Māte jau nebrauc katru dienu. Kaut kā izvietosimies.
— Bet šeit jau tagad ir šauri. Dziļi dvēselē uzvirmoja sajūta it kā viņu nesadzirdētu, it kā viņas viedoklim nebūtu nozīmes. — Kur mēs viņu liksim?
— Mūsu istabā, protams, — Viktors runāja tā, it kā tas būtu pats acīmredzamākais risinājums pasaulē. — Mēs gulēsim uz verandas vai vasaras virtuvē. Vasara taču, silts.
— Bet kā ar Jūliju un bērniem? — Tava mamma runāja par klusumu un kārtību. Ar bērniem to nodrošināt ir grūti.
— Klausies, — Viktors balss kļuva skaļa. — Tas ir uz laiku. Mamma ir prioritāte. Saprot taču — viņa vairs nav jauna. Viņai vajag atpūsties.
— Un mana māsa tad nav prioritāte? — klusi jautāja Nelda, sajūtot, kā aukstums pārskrien pār muguru. Viņa nekad nebija redzējusi vīru tik nepiekāpīgu.
— Nepārspīlē, — Viktors pamāja ar roku, it kā atvairītu mušu. — Vienkārši vajag cienīt vecākus. Ja mamma brauc, tad brauc. Punkts.
Nelda sajuta, kā iekšā aug kamols. Viņa nebija gaidījusi no vīra tādu kategoriskumu. Desmit laulības gados viņš vienmēr bija bijis uzmanīgs, gādīgs, gatavs kompromisiem. Kas bija mainījies tagad?
— Labi, — viņa beidzot teica, cenšoties runāt mierīgi. — Es parunāšu ar Jūliju.
Vakarā, kad bērni jau gulēja, Nelda izstāstīja māsai par sarunu ar vīru. Jūlija klusējot klausījās, sēžot gultas malā un virpinot pirkstos bizītes galu, kurā bija sapinusi matus uz nakti. Viņas seja naksnīgajā gaismā šķita novājējusi un vecāka nekā parasti.
— Tu gribi, lai mēs aizbraucam? — viņa beidzot jautāja.
— Nē! Protams, ka nē. Es gribu, lai jūs paliekat. Mēs taču plānojām pavadīt visu vasaru kopā.
— Bet tavs vīrs… — sāka Jūlija.
Jūlija uzlūkoja māsu ar šaubām, bet neko neteica. Viņa pārāk labi zināja, ko nozīmē “pieķēries mammai”. Arī viņas bijušais vīrs bija tāds — tik ļoti, ka visa ģimenes dzīve grozījās ap vīramātes iegribām. Pēc pāris dienām pienāca ziņa no vīramātes: «Atbraukšu parīt. Sagatavojiet istabu un pasakiet saviem bērniem, lai netrokšņo.» Nelda parādīja šo ziņu Viktoram.
— Viņa domā, ka bērni ir mūsējie. Es viņai neteicu, ka pie mums viesojas Jūlija ar dēliem. Viktors sarauca pieri un savādi paskatījās uz sievu.
— Un veltīgi neteici. Tagad mamma atbrauks, un būs pārsteigums.
— Tad varbūt pabrīdinām viņu? — piedāvāja Nelda, brīnīdamās, ka pat tik acīmredzamu lietu jāizskaidro.
— Kāpēc? — Viktors atmeta ar roku. — Atbrauks un uzzinās. Kāda starpība?
Vakarā Viktoram zvanīja māte. Nelda dzirdēja, kā vīrs runā ar viņu ārā, staigājot šurpu turpu pa taciņu starp dobēm.
— Mamma visu uzzināja. Teica, ka negrib dzīvot vienā mājā ar svešiem cilvēkiem. Viktors skatījās uz sievu it kā viņa būtu vainīga notikušajā.
— Kāpēc tu viņai uzreiz neteici?
— Es mēģināju, bet viņa neklausījās. Un turklāt — tu taču pats teici, ka nav starpības.
— Starpība ir! Tagad mamma ir apvainojusies. Saka, ka jūtas nevēlama mūsu mājā.
— Bet mēs taču neesam pret viņas ierašanos. Vienkārši šobrīd nav ērti. Viktors izvilka telefonu un piezvanīja.
— Mamm, viss kārtībā. Brauc, kā vienojāmies, mēs visu sagatavosim.
Nelda klausījās šo sarunu ar augošu neizpratni. Pēc zvana viņa jautāja:
— Un kā tu to iedomājies? Kur mēs visus izvietosim?
— Tā nav mana problēma, — Viktors nogrieza. — Mamma brauc uz dārzu atpūsties, nevis skatīties uz svešāiem cilvēkiem. Kaut ko izdomā.
— Tā ir mana māsa un viņas bērni!
— Nu un? Mammai viņi ir sveši cilvēki. Priecājies, ka viņa vispār piekrita braukt šādos apstākļos. Viņa klusēdama skatījās uz vīru, mēģinot ieraudzīt viņā to Viktoru, kuru bija mīlējusi un pazinusi visus šos gadus.
— Tu taču zini, kā es gaidīju šo vasaru ar Jūliju un bērniem, — viņa beidzot izdvesa. — Mēs tik daudz ko plānojām…
— Plāni mainās. Sūti savu radinieci pie kaimiņiem.
***
Pirmās augusta dienas atnāca ar dzestriem rītiem un zeltainām miglām pār pļavām. Saule vairs necēlās tik strauji un silti kā vasarā, bet tā joprojām spēlējās starp kokiem, liegi apgaismojot dārza stūrus un atstājot uz slapjās zāles garas ēnas.
Nelda pamodās agrāk nekā pārējie. Miers mājā bija tāds, kāds mēdz būt tikai agros rītos pirms pamostas bērni. Viņa uzvārīja tēju, uzmeta plecos siltu jaku un izgāja ārā — pavisam klusu, lai nevienu netraucētu.
Pagalmā valdīja rīta klusums, kuru pārtrauca tikai putnu dziesmas un viegla lapu čaboņa. Viņa apsēdās uz dārza soliņa pie dobes, kur joprojām ziedēja pēdējās vasaras puķes — ne tik spilgtas kā jūlijā, bet vēl joprojām dzīvas. Un, skatoties uz tām, Nelda domāja: “Dzīve ir kā šīs puķes — īsa, bet skaista, ja vien ļauj sev to izdzīvot līdz galam.”
Viņa atcerējās, kā sākumā baidījās nostāties pretī — ne tikai vīram, bet arī savai ilggadējai tendencei piekāpties, censties visiem izpatikt, būt “pareizajai”. Tik daudz reižu viņa bija klusējusi, lai tikai viss būtu labi. Bet šoreiz bija citādi. Šoreiz viņa saprata — ir lietas, kuras nedrīkst likt uz izvēli, un sava ģimene, savs miers bija viena no tām.
Vēlāk, kad visi pamodās, pagalms atkal piepildījās ar bērnu smiekliem, trauku klaboņu un rīta rosību. Viktors bija uzlicis ūdeni kafijai, bet Dāvis jau staigāja pa pagalmu ar līmlenti un santehniķa lenti — viņam bija radies plāns salabot pagājušā gadā salūzušo lietussargu.
Pusdienlaikā Viktors aizbrauca atpakaļ uz pilsētu, bet atvadas bija siltas un mierīgas. Viņš apskāva sievu ciešāk nekā parasti, un vēlāk, no mašīnas, pamāja bērniem, kuri skrēja pa celiņu līdzi, saucot: “Atved konfektes!”
Lasi vēl: Neatveriet tos – WhatsApp pastkartes jeb GIF patiesībā var saturēt slēptu informāciju
Nelda palika viena ar sajūtu, ka šī vasara viņu ir mainījusi. Ne uz āru — viņa joprojām bija tā pati mierīgā, pacietīgā sieviete. Bet iekšēji — viņa bija ieguvusi stingru pamatu, kuru vairs nevarēja satricināt ne aizvainojumi, ne pārmetumi.
Vakaros viņa sēdēja uz lieveņa ar adīkli vai tējas krūzi un klausījās sienāžu dziesmās. Viņa skatījās, kā krēslo, kā priedes kļūst par tumšām ēnām, un viņas sirds bija piepildīta ar pateicību. Par šo vietu, par šo laiku, par iespēju būt kopā ar mīļajiem bez steigas, bez nemiera.
Kad pēc dažām dienām arī Jūlija ar bērniem devās prom, māja kļuva klusāka, bet ne tukša. Istabas bija piepildītas ar atmiņām — bērnu smiekli, slapji dvieļi uz krēsliem, saules nogurdinātas pēcpusdienas. Nelda nesteidzās berzt grīdas vai pārkārtot lietas. Viņa ļāva atmiņām dzīvot tur vēl kādu laiku, kā smaržai pēc vakara cepumiem, kas saglabājas arī tad, kad viss jau apēsts.
Un tagad, kad viņa stāvēja pie loga, skatoties, kā vējš dzenā lapas pa pagalmu, Nelda zināja — nākamajā gadā viņa atkal aicinās Jūliju ar bērniem. Un ja būs vajadzība, viņa atkal nostāsies par savējiem. Jo viņa ir stiprāka, nekā domāja. Jo viņa ir mājas sirds.
