Mans vīrs saviem vecākiem bija vienīgais bērns ģimenē. Viņi dēlu pārāk nelutināja, taču bija atbildīgi vecāki: audzināja, mācīja un nejaucās viņa dzīvē.
Mēs ar vīramāti sapratāmies labi un nestrīdējāmies, nebija nekāda pamata. Viņa mani iepriecināja ar mazām dāvaniņām, necentās pamācīt, es biju tikai pateicīga, ka sieviete ir aizņemta ar savu dzīvi. Arī es palīdzēju viņai, kad vajadzēja, un svētkos sarūpēju noderīgas veltes.
Bet vīramātes veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, kad mūžībā aizgāja viņas vīrs. Večiņai tagad ir pāri 80, viņa joprojām ir diezgan spēcīga sieviete, taču kļuvusi psiholoģiski ievainojama, noslēgta un bieži raud.
Liek saprast, ka viņai ir bail palikt vienai. Skumji, bet es negribu viņu uzņemt pie mums.
Tam ir viens pavisam vienkāršs iemesls – arī mana mamma joprojām ir dzīva; viņa ir tādā pašā vecumā kā mana vīramāte…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
