Mamma visu mūžu veselīgi ēdusi, aktīvi kustējusies un tagad jūtas lieliski – kopā ar draudzenēm bieži dodas garās pastaigās uz mežu un dzied korī.
Bet tā taču nebūs vienmēr – kā es varu paņemt pie sevis vīramāti? Ko tad man darīt ar savu mammu, kad arī viņa paliks kopjama?
Un, ja mājās vienlaikus ir divas večiņas, vieglāk pašam doties uz viņpasauli – tie, kas ir rūpējušies par veciem ļaudīm, zina, cik tas ir grūti. Bet nopelnīt tādu naudu, lai divas vecmāmuļas varētu mitināties labā pansionātā, nemaz nav tik viegli.
Žēl, bet mēs ar vīru vēl neesam izdomājuši kādu delikātu un ērtu veidu, kā atrisināt šo problēmu. Dzīvesdraugs gaida, ka es visu kaut kā sakārtošu un viņam atliks tikai piekrist manam risinājumam.
Es joprojām iebilstu pret vīramāti mūsu dzīvoklī, bet viņa jau taisa skandālus. Vecā kundze vēl nekur nav pārcēlusies, bet jau nemitīgi vaimanā, ka viņai vairs neesot, kur dzīvot.
Dzīves ceļa sākumā mēs raujamies melnās miesās, lai kāptu pa karjeras kāpnēm un kaut ko sasniegtu, audzinām bērnus, bet vēlāk auklējam mazbērnus.
Un tagad, kad šķiet, ka beidzot ir pienācis brīdis vismaz nedaudz parūpēties pašiem par sevi, še tev! Vecāki kļuvuši sirmi un viņiem nepieciešama aprūpe. Tā nu sanāk, ka mēs gandrīz visu savu dzīvi pavadām, izdabājot citu cilvēku interesēm.
Bet kāda ir tava nostāja saistībā ar nevarīgu vecāku aprūpi? Kā tev šķiet pareizāk, vai bērniem būtu vecīši jāņem pie sevis, vai jāiekārto pansionātā? Lūdzu, dalies komentāros!