Manas jubilejas svinībām bija jākļūst par triumfa svētkiem. Es biju panākusi paaugstinājumu darbā, mēs ar vīru beidzot bijām nomaksājuši hipotekāro kredītu, un es jutos savas formas virsotnē, līdz pie durvīm piezvanīja mana “otrā mamma”
Antoņina vienmēr prata izteikt tādus komplimentus, pēc kuriem gribas ieiet dušā un nomazgāt no sevis nepilnvērtības sajūtu. “Ak, kāda kleita, drosmīgi taviem gurniem”, “Tu esi tik ļoti novājējusi, laikam darbā daudz nervozē?”. Taču šoreiz viņa pārspēja pati sevi.
Cik brīnišķīgi slikti jūs izskatāties…Viesi sēdēja pie galda, skanēja tosti. Dāvanu pasniegšanas brīdis vienmēr ir mazliet mulsinošs, tomēr patīkams. Vīramāte piecēlās, palūdza klusumu un runāja ilgi: par to, cik ātri skrien laiks, ka sievietes skaistums ir zieds, kas tik ātri novīst, ja to nemēslo, un ka vīram vajadzīga pievilcīga sieva.
Un te nu man pasniedz maisiņu, es attinu čaukstošo papīru, iekšā guļ divas kastes: pirmā ir grīdas svari. Savukārt otrajā ir kosmētikas komplekts, uz kura milzīgiem burtiem, it kā sauciens pēc palīdzības, rakstīts: “45+. Pret grumbām”.
Iestājās klusums, vīrs nosarka tā, ka sāka saplūst ar galdautu. Viesi saskatījās, bet Antoņina mirdzēja:
– Tas, bērniņ, nākotnei, – viņa skaļi teica, pārtraucot klusumu. – Profilakse ir labākā lieta. Bet svari… nu, tu pati teici, ka pēc Jaunā gada svētkiem džinsi ir par šauru, es taču kā māte rūpējos.
Es pasmaidīju, pateicu “paldies” un noliku dāvanas zem galda. Vakars bija bezcerīgi sabojāts; lai cik ļoti es censtos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, manā iekšienē vārījās kokteilis.
Aukstais ēdiens, kuru gatavoju pusgadu
Es nesāku rīkot skandālu un neizmetu svarus (lai gan ļoti gribējās tos nomest no balkona). Es novietoju krēmu redzamā vietā vannas istabā, bet to nelietoju. Katru reizi, ienākot pie mums ciemos, Antoņina apmierināti pamāja, redzot savas dāvanas:
– Lieto? – viņa jautāja.
– Taupu īpašiem gadījumiem, – es atbildēju.
Tuvojās viņas dzimšanas diena, 55 gadi – nopietns datums, kas prasa nopietnu pieeju.
Es ilgi domāju, ko dāvināt; variantu ar krēmu es uzreiz atmetu. Tas būtu pārāk plakani un parādītu, ka viņas “dāvana” mani ir aizskārusi. Man vajadzēja kaut ko smalkāku, kas trāpītu pa viņas galveno problēmu. Kāda ir Antoņinas galvenā problēma? Viņas mēle, neremdināmā vēlme dot padomus, kritizēt, iejaukties mūsu dzīvē, komentēt katru manu soli – no aizkaru krāsas līdz burkānu griešanas veidam zupai.
Es devos uz grāmatnīcu, klīdu starp plauktiem un atradu dārgumu (kvalitatīvu dāvanu izdevumu cietajos vākos) ar uzkrītošu nosaukumu: “Māksla klusēt. Kā turēt mēli aiz zobiem un saglabāt attiecības ar tuvajiem”. Savukārt apakšvirsrakstā bija rakstīts: “Praktisks ceļvedis tiem, kam patīk dot neprasītus padomus”. Tas bija ideāli, taču es nospriedu, ka ar to ir par maz. Un nolēmu pie grāmatas piepirkt vēl kaut ko: skaistu, lielu lupu ar ziloņkaula rokturi.
“Bet tas tev par krēmu un svariem”
Restorāns, atkal viesi: radinieki, kolēģi. Antoņina ir uzmanības centrā, visa puķēs un glaimos (viņa dievina būt par visuma centru). Pienāca mūsu kārta ar vīru apsveikt. Jānis, kā vienmēr, pateica kaut ko siltu un neitrālu, pasniedza no mums abiem dāvanu karti spa salonā (mēs neesam zvēri, un dāvanas oficiālā daļa bija pieklājīga).
– Bet šis, Antoņina, ir personīgi no manis, – es teicu, izvelkot savu saiņojumu. – Tā teikt, papildinājums. Dvēselei un pašizaugsmei.
Viņa ar interesi paņēma maisiņu un, atšķirībā no manis, sāka to atvērt nesteidzīgi, izbaudot mirkli. Pirmā viņa izvilka lupu: – Cik jauki, – viņa brīnījās. – Antikvariāts? Bet kam tas? Es laikam pagaidām redzu tīri labi.
– Tas ir tāpēc, lai labāk saskatītu apkārtējo cilvēku labās īpašības, nevis tikai trūkumus, – es maigi, ar smaidu noteicu.
Viesi pieklājīgi iesmējās, vēl neuztverot visu sāli. Vīramāte gan sarauca pieri, bet klusēja. Un tad viņa izņēma grāmatu, izlasīja nosaukumu. Sākumā pie sevis, bet tad viņas lūpas sakustējās, bez skaņas atkārtojot: “Kā turēt mēli aiz zobiem…”.
Viņa pacēla acis pret mani.
– Tā ir… grāmata? – viņa izdvesa. Balss nodevīgi nodrebēja.
– Jā, Antoņina, – skaļi un skaidri atbildēju, skatoties viņai tieši acīs. – Jūs taču manā jubilejā tik rūpīgi devāt mājienu, ka man jāstrādā pie sava izskata. Es nodomāju, ka 55 gados ir īstais laiks parūpēties par iekšējo pasauli un harmoniju ģimenē. Man šķita, ka jums tas būs tikpat noderīgi kā man – krēms.
Vīramāte kļuva sarkana, taču nevarēja rīkot izrādi viesu priekšā – tas tikai apstiprinātu, ka grāmata viņai ir nepieciešama.
– Paldies, – viņa sausi noteica un nolika grāmatu pie malas, it kā tā būtu beigta žurka. – Ļoti… oriģināli.
“Vai jūs jau izlasījāt dāvanu?”
Jūs domājat, ka mēs pārstājām sarunāties? Nē. Viņa pat pēc tam neuzrīkoja man teātri. Notika kaut kas daudz interesantāks. Attiecības mainījās; tajā vakarā es devu saprast, ka šo spēli var spēlēt divatā. Ka uz katru “nevainīgu” mājienu es atradīšu, ko atbildēt, un mana atbilde būs tieša. Pirmās divas nedēļas viņa zvanīja tikai Jānim. Ar mani sarunājās uzsvērti vēsi, oficiālā tonī, bet pēc tam ledus sāka kust.
Pārsteidzoši, bet neprasīto padomu daudzums saruka par 90%. Viņa pārstāja komentēt manu svaru un kritizēt manu ēdienu. Katru reizi, kad viņa pavēra muti, lai pateiktu kārtējo dzēlīgo piezīmi, es vienkārši daudznozīmīgi paskatījos uz viņu un pajautāju:
– Antoņina, kā jums patīk grāmata? Vai tikāt līdz nodaļai par taktiskumu? Viņa uzreiz aprāvās.
Jauns sākums vai vienkārši pamiers
Kopš tās dienas ir pagājis gads…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Ak, cik eleganti! Lasīju un smaidīju – tieši tā arī vajag. Reizēm cilvēki nesaprot pieklājīgus mājienus, viņiem vajag parādīt spoguli, lai ierauga sevi no malas. Grāmata par klusēšanas mākslu ir vienkārši ģeniāls gājiens! Prieks, ka autore nevis apvainojās un raudāja stūrī, bet atbildēja ar tādu pašu ‘rūpju’ devu. 1:0 autores labā
Man visvairāk patika stāsta beigas. Tas, ka vīramāte tiešām to grāmatu lasa un pat atzina savu kļūdu, ir liels retums. Parasti pēc tādiem gājieniem iestājas karš uz mūžu. Tas parāda, ka abas sievietes ir gudras – viena prata nolikt pie vietas, bet otra prata nevis apvainoties līdz nāvei, bet padomāt par savu uzvedību. Tas dod cerību, ka vīramātes un vedeklas attiecības var mainīties