Antoņina vairs necenšas būt mana “otrā mamma”, kura audzina nepaklausīgu bērnu, bet gan drīzāk sabiedrotā, kura beidzot sapratusi spēles noteikumus. Tomēr vislielākais pārsteigums mani gaidīja nupat, manā nākamajā dzimšanas dienā.
Es atkal klāju galdu, un iekšēji biju saspringusi, gaidot, ko viņa izvilks no sava “pārsteigumu maisa” šoreiz. Kad pienāca dāvināšanas brīdis, Antoņina piecēlās, nosvērta un pat nedaudz svinīga. Viņa neizvērsa garu runu par vīstošiem ziediem. Viņa vienkārši pasniedza man nelielu, gaumīgi iesaiņotu kārbiņu.
– Tas tev, – viņa teica, un šoreiz viņas balsī nebija ne miņas no ierastā sarkasma. – Es ilgi domāju. Patiesībā, es pat izlasīju to nodaļu par taktiskumu… divreiz.
Es atvēru kārbiņu. Tur nebija ne svaru, ne krēma. Tur bija eleganta sudraba piespraude kamēlijas zieda formā. Bet pie tās bija maza zīmīte: “Skaistums nav tikai tajā, ko redz spogulis, bet tajā, kā mēs jūtamies kopā. Paldies par pacietību.” Es paskatījos uz viņu un pirmo reizi ieraudzīju nevis manipulatīvu vīramāti, bet vienkārši sievieti, kura arī baidās no vecuma un vientulības. Es piegāju un viņu apskāvu. Viņa uz brīdi sastinga, bet tad atbildēja ar ciešu spiedienu.
Mūsu attiecības nekad nebūs perfektas, un esmu pārliecināta, ka reizēm viņai joprojām niez mēle pamācīt, kā pareizi jāvāra zupa. Taču tagad, kad viņa nejauši sāk teikumu ar vārdiem “Tev vajadzētu…”, viņa pati apstājas, pasmaida un nosaka: – Bet tā ir tikai mana pļāpāšana. Tev sanāk lieliski.
Svari joprojām stāv, bet grāmata par klusēšanas mākslu tagad ceļo no rokas rokā mūsu radu lokā. Izskatās, ka taktiskums ir lipīgs, ja to pasniedz īstajā brīdī un ar pareizo devu pašcieņas. Svari krāj putekļus antresolos, ar krēmu es sasmērēju papēžus – tie kļuva ļoti mīksti, paldies vīramātei. Bet grāmatu… to es redzēju uz viņas nakts skapīša, kad pēdējo reizi bijām ciemos. Un ziniet, tur bija ielikta grāmatzīme? Kaut kur vidū, tātad – tā darbojas.
(stāsta pirmā daļa lasāma pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
Ak, cik eleganti! Lasīju un smaidīju – tieši tā arī vajag. Reizēm cilvēki nesaprot pieklājīgus mājienus, viņiem vajag parādīt spoguli, lai ierauga sevi no malas. Grāmata par klusēšanas mākslu ir vienkārši ģeniāls gājiens! Prieks, ka autore nevis apvainojās un raudāja stūrī, bet atbildēja ar tādu pašu ‘rūpju’ devu. 1:0 autores labā
Man visvairāk patika stāsta beigas. Tas, ka vīramāte tiešām to grāmatu lasa un pat atzina savu kļūdu, ir liels retums. Parasti pēc tādiem gājieniem iestājas karš uz mūžu. Tas parāda, ka abas sievietes ir gudras – viena prata nolikt pie vietas, bet otra prata nevis apvainoties līdz nāvei, bet padomāt par savu uzvedību. Tas dod cerību, ka vīramātes un vedeklas attiecības var mainīties