Godīgi atzīstu: man nepatika vīramātes apciemojumi, lai gan es viņu cienīju. Viņa regulāri reizi mēnesī uz pāris dienām ciemojās pie mums.
Ja agrāk viņa ieradās darbadienās, tagad viņa nolēma atbraukt nedēļas beigās — acīmredzot, lai nedēļas nogalēs atgūtu nokavēto. Kad vīrs man par to pastāstīja, es biju sašutusi:
“Tad tagad viņa mums traucēs labi izgulēties?” “Kas tev liek tā domāt?” viņš kurnēja. “Viņa mūs modināja pat darbadienās! Un nedēļas nogalēs — vēl jo vairāk!”
Bet viņš izturējās pret maniem vārdiem ar izsmieklu. Un velti. Mana vīramāte ieradās piektdien. Sestdien, bez piecpadsmit minūtēm septiņos no rīta, es pamodos no trokšņa virtuvē.
Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm. “Vai jūs vēl guļat?” — vīramāte ieskatījās iekšā, nepieklauvējot. — Gandrīz septiņi. Laiks celties… — Un mums, atvainojiet, nav tiesību brīvdienā ilgāk gulēt? — es aizkaitināti jautāju. — Lūdzu, atstājiet mūsu istabu.
— Jūs esat māte un sieva. Jūs varējāt celties agrāk par visiem pārējiem un gatavot brokastis, — viņa man pārmeta. — Tātad, kā māte un sieva, es nevaru gulēt, bet mans vīrs un bērns var? — es biju sašutusi.
Vīramāte iesmējās un, kaut ko nomurminot pie sevis, izgāja no istabas. Nākamajā rītā viss atkārtojās. Troksnis no virtuves, ciemošanās guļamistabā. Visu nākamo nedēļu es domāju: kā lai viņai iemāca mācību, lai viņa mūs vairs nemodinātu brīvdienās?
Ideja radās pirmdien, un es sāku gaidīt viņas nākamo ciemošanos. Pastāstīšu, kā iemācīju savai nekaunīgajai vīramātei mācību. Kā vienmēr, viņa ieradās piektdienas vakarā. Es biju pret viņu tikpat pieklājīga kā vienmēr. Un, kad viņa devās gulēt desmitos deviņos, es ieslēdzu televizoru pilnā skaļumā.
Mana vīramāte, apstulbusi, izskrēja priekšnamā: — Ko tu dari?! Vai esi redzējusi pulksteni?! — Nav aizliegts trokšņot pirms desmitiem, — es vienaldzīgi atbildēju. — Es jau guļu! — Lūdzu, netraucējiet mani. Viņa aizsedza ekrānu un stingri teica: — Apzinieties sevi! Man vajag mazliet izgulēties!
Lasi vēl: Nakts no pirmdienas uz otrdienu būs atmiņā paliekoša – sinoptiķi skaidro ar ko tā atšķirsies
— Tāpēc ej gulēt vēlāk — un tu necelsies sešos no rīta, — es atbildēju. — Tu ar mums dari to pašu katru sestdienu! “Vai tu man atriebies?!” mana vīramāte bija sašutusi. “Vari to tā uzskatīt,” es mierīgi teicu. Es nemazināju skaļumu līdz desmitiem. No rīta es gaidīju, ka vīramāte mūs pamodinās, kā parasti. Bet — klusums.
Mēs ar vīru gulējām līdz vienpadsmitiem. Urā, es uzvarēju.
