Guntis, Anitas kaimiņš ciematā, izcēlās ar savu vērīgumu. Viņš lepojās ar savu saasināto taisnīguma izjūtu, lai gan klīda visādas runas
Tajā dienā viņš nesteidzīgi darbojās savā dārzā. Gaidot mazbērnu ierašanos, viņš lasīja nogatavojušās avenes. Bija sestdiena, un saule dāsni apspīdēja viņa zemes gabalu. Gaisā virmoja tikko pļautas zāles aromāts, sajaucoties ar mājas cepešu smaržu, radot to neatkārtojamo lauku mieru, kas sniedz patiesu baudu dzīvei ārpus pilsētas. Taču, kā izrādījās, šī idille nebija pieejama visiem.
Guntis, nolēmis mazliet atpūsties, apsēdās uz soliņa zem kuplas ābeles ēnā un pēkšņi sadzirdēja dīvainu troksni, kas nāca no kaimiņu zemesgabala, kas piederēja Anitai. Anita bija enerģiska un uzņēmīga jauna sieviete – nesen kopā ar vīru bija iegādājusies šo īpašumu un ātri iemantojusi visu ciema ļaužu cieņu ar savu čaklumu un saimnieciskumu.
Viņas konservi spoži rotāja pagraba plauktus, un dārzs bija kārtības un kopšanas paraugs – gluži kā no glancēta žurnāla lappuses. Guntis kļuva modrs. Viņš zināja, ka šodien Anita ar vīru neieradīsies – viņi par to bija viņu brīdinājuši. “Kas tad tur tagad saimnieko?” – nodomāja viņš. Pielavījies pie žoga, viņš apmulsa no pārsteiguma.
Mājas durvis bija plaši atvērtas, un iekšā rosījās krietna auguma sieviete apmēram sešdesmit gadu vecumā – pēc izskata tipiska tirgus pārdevēja. Viņa, kā pieredzējusi saimniece, grāba no plauktiem burkas ar marinējumiem un ievārījumiem, bāzdama tās divās milzīgās somās un kaut ko neskaidri murminādama zem deguna.
Guntis brīdi pavēroja notiekošo, bet tad, sapratis situāciju, skaļi nokrekšķējās.
– Piedodiet, kundze, kas te notiek? – viņš stingri jautāja.
– Un jums kāda daļa? Kas jūs tāds? – Rita sarāvās, taču tūlīt izslējās un lepni paziņoja: – Ne jūsu darīšana, cienītais, ko es te daru. Es paņemu to, kas man pienākas pēc taisnības. Šo dārzu nopirka mans dēls, tātad man ir pilnas tiesības šeit braukt, kad gribu, un ņemt visu, kas man nepieciešams. Es esmu Rita, Anitas vīramāte, un man ir savs atslēgu komplekts – to man iedeva dēls.
– Bet tās ir Anitas konservācijas burkas. Nav labi, ka jūs tās ņemat bez viņas atļaujas, – mierīgi iebilda Guntis. – Viņa pati visu to audzēja un gatavoja, un, domāju, būtu mani brīdinājusi, ja jūs būtu gaidāma.
– Kāda jums daļa? Nelieniet, kur nevajag, citādi vēl paši būsiet vainīgi, – atbildēja Rita, žestikulējot ar rokām. – Tā Anita sēž uz mana dēla kakla un tērē viņa naudu. Lai vismaz ar ko noderīgu nodarbojas – jaunus krājumus ziemai sataisīs. Es netaisos taupīt, kamēr viņas burkas te putekļus krāj.
– Un jūs viņai to teicāt? – jautāja kaimiņš.
– Man nav nekas jāsaka, – noteica vīramāte. – Es esmu māte, un man ir savas privilēģijas. Un vispār, ko jūs te stāvat kā uzraugs? Ejiet labāk savās dobēs rakties. Es jūs te neaicināju.
Guntis sašaurināja acis, un viņa skatienā iemirdzējās visiem kaimiņiem labi pazīstamā dzirksts.
– Nu labi, kā vēlaties, – mierīgi noteica viņš, pagriezās un devās uz savu pagalmu. – Paskatīsimies, kas no tā iznāks.
Viņš izņēma telefonu un piezvanīja Anitai, zemesgabala saimniecei:
– Anita, labdien. Te Guntis. Klausieties, dārgā, te kāda sieviete, kas saucas par jūsu vīramāti, šķiet, iztukšo jums pagraba plauktus – burkas, kartupeļus, konservus… Vai jūs zināt par to?
Otrā galā iestājās klusums, bet tad Anita tādā tonī atbildēja, ka Guntim uzreiz kļuva skaidrs – tagad sāksies.
– Tagad zinu, Gunti, paldies jums milzīgs. Lūdzu, nekur neaizejiet – iespējams, jūs man vēl būsiet vajadzīgs kā liecinieks. Un, ja nav grūti, nofilmējiet visu, kas tur notiek.
Lasi vēl: Kaimiņu tante visu vasaru baroja kādu kaķēnu, bet tikai rudenī saprata, ka tas nemaz nav kaķis
Vakarā pie Ritas mājas piebrauca inspektors ar mašīnu, un uz sliekšņa parādījās jauns, bet stingrs inspektors formā. Viņš noteikti nospieda zvanu.
– Rita? – oficiālā tonī jautāja viņš.
– Jā, tā esmu es, – atvēra durvis saimniece.
– Man ar jums nopietna saruna.
– Kas noticis? Par ko runa? – pārsteigta viņa pielaboja halātu.
– Jūs apsūdz par svešas mantas piesavināšanos, – stingri pateica inspektors.
– Kaimiņš no jūsu vasarnīcu ielas ziņoja un sniedza pierādījumus, ka jūs nesāt ārā produktus un konservus no mājas bez saimnieces ziņas. Un Anita ir uzrakstījusi iesniegumu par to.
Rita stāvēja nekustīgi.
– Kas par muļķībām! Kāda…? Tas taču mūsu māja! Mans dēls to nopirka!
– Māja ir reģistrēta uz Anitas Jurjānes vārda, – mierīgi paskaidroja inspektors. – Un viss, ko jūs no turienes paņēmāt bez viņas atļaujas, ir uzskatāms par zādzību, turklāt arī slēdzene salauzta pagrabam. Tātad jums nāksies visu atdot atpakaļ un gaidīt izsaukumu. Es jūs nevedīšu prom, bet, ja Anitas kundze neatsauks iesniegumu, tad labākajā gadījumā jūs gaida divi gadi nosacīti.
Rita nespēja noticēt savām ausīm.
– Ko jūs runājat? Es taču māte! Es savu paņēmu! Tagad par to brīvību jāatņem?
– Tas jau ne man jāvaicā, – vienaldzīgi atbildēja inspektors. – Labāk piezvaniet vedeklai manā klātbūtnē un mēģiniet visu atrisināt mierīgi, lai nebūtu jāuzsāk nopietnāka lieta. Jūsu gados un likumu pārkāpt. – Viņš cieši uzlūkoja Ritu. – Labāk visu atgriezīsim vietā.
Lasi vēl: Rudenī lapas lieku melnajos maisos un glabāju līdz pat pavasarim
Viņa tūlīt piezvanīja vedeklai, un kļuvusi žēlabaina kā izbiedētai aitai.
– Anitiņ, mīļā, kā tā var? – runāja Rita. – Es taču ne sliktu, tikai mazliet priekš sevis paņēmu. Kāpēc tu uzreiz jāziņo?
– Lai jums tas būtu par mācību, – atbildēja Anita. – Un slēdzeni es nomainīšu, bet Mārim, par to, ka jums iedeva atslēgas, visu pateikšu. Un vispār, Ritas kundze, vai jums nav neērti? Kad dārzā kaut kas jādara – vienmēr jums problēmas: te laika nav, te tas saasinājies. Bet, kad jābrauc un jāsakrāmē somas ar citu mantu, tad uzreiz gan laiks, gan spēks atrodas!
Skats, kā vīramāte atgrieza burkas un kartupeļus, bija episks. Somās, ko Rita atveda atpakaļ uz dārzu kopā ar inspektoru, bija vesela bagātība: ķiršu, zemeņu un upeņu ievārījumi, marinēti gurķi un tomāti, lečo, kompoti, sautējums, gandrīz maiss ar kartupeļiem un pat pāris burku ar skābētiem kāpostiem.
Pat inspektors bija pārsteigts par “iegūtā” apjomu.
– Kā jūs vispār to visu aizstiepāt? – viņš neapmierināti noteica.
– Sava nasta nevelk, – atbildēja Rita. – Tas taču viss būtu sabojājies. Viņi tik daudz neapēdīs!
Kad inspektors atveda vīramāti un “guvumu” uz dārzu, pie žoga jau bija sapulcējušies kaimiņi un pati Anita – visi ar interesi vēroja atdošanas procesu. Guntis stāvēja lepni un skaļi komentēja:
– Skatieties, skatieties, lečo atgriežas! Un re, arī kompotu nes! Bet kam viņai tik daudz kartupeļu? Uz balkona audzēt gribēja? Žēl, ja viss tas būtu pazudis šīs Ritas dzīvokļa dzīlēs.
– Jūs vēl smejaties? Atbraucāt paskatīties? – sauca vīramāte.
– Mēs nesmejamies, – mierīgi atteica Guntis. – Mēs cienām cita darbu – ko par jums gan nevar teikt.
Rita būtu labāk vēl dziļāk zemē iegāzusies nekā izturējusi to brīdi. Tajā vakarā Guntis sēdēja savā dārzā ar tējas krūzi un domāja: “Lūk, kādi tie cilvēki mēdz būt – savas tiesības zinām, bet par pienākumiem un cieņu aizmirstam. Bet, redz, tagad vismaz būs miers – vairs neviens pa svešiem pagrabiem nerāpos.”
