— Labi, es teicu. Mēs veiksim testu. Bet pēc tam tu izdarīsi to, ko lūgšu es.
Andris izbrīnīts paskatījās uz mani, bet piekrita.
Mēs veicām testu. Pēc dažām dienām atnāca rezultāti: “Tēva iespējamība – 99,99%.” Andris atviegloti atvilka elpu, un Daiga pirmo reizi klusēja.
— Nu, lūk, mammu, tagad tu esi apmierināta? viņš jautāja, skatoties uz viņu.
Viņa paraustīja plecus.
Labi, kļūdījos. Bet tomēr…
Es vairs neklausījos. Manas mantas jau bija sakravātas.
— Kur tu ej? — Andris pārsteigts skatījās uz mani.
— Es aizeju. — Es paņēmu dēlu rokās un ieskatījos viņam acīs. — Es nevaru dzīvot ar cilvēku, kurš man neuzticas.
— Piedod, es kļūdījos! Es… es nekad negribēju tevi aizskart. Tā bija mamma…
— Tu ļāvi viņai izjaukt mūsu laulību. Tagad tev ar to būs jādzīvo.
Es aizgāju. Kopš tā laika vairs neesmu sazinājusies ne ar bijušo vīru, ne ar viņa ģimeni. Andris zvanīja, rakstīja, lūdza piedošanu, bet bija jau par vēlu. Reiz zaudētu uzticību vairs neatgūt.
Šī stāsta morāle – uzticība ir attiecību pamats, un, kad tā tiek sagrauta, ne vienmēr iespējams to atjaunot. Dažkārt labākā izvēle ir aiziet un sākt jaunu dzīvi, nekā palikt tur, kur tevi nenovērtē.
Varbūt kādam no jums ir bijusi līdzīga pieredze? Kā jūs rīkotos manā vietā? Ko jūs ieteiktu tiem, kas šobrīd saskaras ar līdzīgu situāciju? Dalieties savās domās komentāros!
