Dažiem cilvēkiem patīk komandēt un kontrolēt citu dzīves, bet tas nekad nav bijis tas labākais ko šajā dzīvē darīt
“Mīļā, piektdien braucam uz vasarnīcu ar bērniem,” teica vīrs, ienākot virtuvē.
“Nu, lieliski, pēc tavas darba dienas tad arī izbrauksim.”
Vīrs, pagriežoties pret ledusskapi, sacīja: “Mana mamma arī brauc ar mums.”
“Ko?” — sieva strauji pagriezās pret vīru. “Vai tu to nopietni? Tu nolēmi uzaicināt savu mammu uz vasarnīcu? Pie mums? Pēc visa?”
“Nu beidz, es padomāju, ka viņai būs labi nedaudz mainīt vidi. Ieelpot svaigu gaisu. Tu zini, viņa visu laiku pavada pilsētā.”
“Kāpēc tu viņu uzaicināji? Tu taču lieliski pazīsti savu mammu. Viņa taču mums ir no dižciltīgās sabiedrības, kundzīte, kā viņa pati mīl teikt. Bet šeit ir vasarnīca laukos, bez ērtībām. Atceries, kā tu mani pirmo reizi atvedi pie sevis un kā viņa reaģēja, uzzinot, no kurienes es esmu. Pēc tam visām savām draudzenēm stāstīja: ‘Mans dēliņš sev meiteni no laukiem atradis,’” sacīja sieva ar sarkastisku smaidu. “Un vēl atceros: ‘Vai tu vispār saproti, ka saisties ar vienkāršu laucinieci?’” “Mīļā, tu taču zini, viņa vienkārši…” — vīrs mēģināja atrast pareizos vārdus, bet apklusa.
“Vienkārši kas? Snobe! Viņa ir no saviem intelektuāļu lokiem, kur visi viens otru uzrunā ar ‘jūs’ un ar paklanīšanos. Bet es izrādās viņai neesmu pa līmeni. Atgādināt, kā viņa pat nevēlējās ar mani iepazīties?” “Nu, viņa domāja, ka tu… ka tu neesi tas cilvēks, ar kuru man vajadzētu būt kopā. Bet tas bija sen, ko tagad to visu atcerēties.” “Paklausies viņu arī tagad — viņa joprojām uzskata, ka es šeit esmu nejauši ienākusi garāmgājēja, kura atradusi sev puisi no labas ģimenes un vēlas iegūt viņas dzīvoklīti pilsētas centrā. Viņa man to katru reizi liek manīt. Un ko tagad? Mēs visi braucam kopā kā liela draudzīga ģimene?”
-“Nu, mammai vienkārši bija grūti pieņemt, ka es… izvēlējos ne to, kuru viņa būtu vēlējusies redzēt man blakus,” vīrs centās izskaidrot, izvairoties no sievas skatiena.
-“Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, es gandrīz sāku smieties — viņa tā uzgāza degunu augšā. Atceros, kā viņa mani pamācīja toreiz: ‘Mīļā, tev jāatceras, ka tu tagad esi daļa no mūsu ģimenes.’ Tā viņa tieši teica, it kā mani būtu izvilkusi no purva un apžēlojusi.”
“Ko tu tā aizsvilies? Pamēģināsim visi kopā pavadīt nedēļas nogali. Solu, ka viss būs labi. Galu galā, tā ir mana mamma. Kāda viņa arī nebūtu. Un, turklāt, viņa pie mums būs tikai uz pāris dienām. Mēs to izturēsim.”
-“Izturēsim!” — Vera strauji pagriezās pret viņu. “Tātad tagad mēs paciešam tavu mammu, jā? Lieliski, Paša, vienkārši super! Piektdien, tu teici, braucam?”
“Nu jā. Tā kā, sakravājies, labi?”
-“Sakravāšos,” sieva pamāja ar galvu, viņas acis spīdēja no aizvainojuma. “Bet atceries, ja viņa kaut reizi pateiks, ka manas kotletes ir pārcepti gaļas gabali, es viņai teikšu, ka viņas antikvārais dzīvoklis pilsētas centrā ir vienkārši lūžņi. Un tad nesaki, ka es tevi nebrīdināju.”
Piektdien pēc darba Pāvels aizbrauca pakaļ savai mammai. Sievu ar bērniem viņš aizveda nedaudz agrāk, saprotot, ka labāk viņiem visiem kopā vienā mašīnā nebraukt. “Nu, re, esam klāt,” ar atvieglojumu sacīja dēls, noparkojot mašīnu pie vasarnīcas vārtiem. Māte izkāpa no mašīnas, palūkojās apkārt un tūlīt pat saņurcīja seju. -“Tas ir jūsu mājoklis?” viņa jautāja, skatoties uz vedeklu un bērniem, kuri priecīgi skrēja pretī. “Jā, šī ir mūsu vasarnīca,” vedekla pasmaidīja.
-“Tas nav mājoklis,” vīramāte, ar skatienu apsekojot teritoriju, sacīja. “Tas ir šķūnis. Man tādas pašas būdiņas ir vasarnīcā tikai priekš instrumentiem. Šeit vispār neko nav darījuši, kopš nopirkāt šo vietu?”
-“Kāpēc nē? Protams, esam darījuši. Tavs dēls ir tik ļoti aizņemts darbā, ka remontam laika nesanāk,” atbildēja vedekla.
-“Mamm, tu droši vien esi nogurusi no ceļa, iesim mājā,” teica dēls, saprotot, ka tūlīt sāksies strīds.
Vīramāte izgāja pa gaiteni, rūpīgi apskatot katru detaļu, un, kad iegāja virtuvē, apstājās.
“Kas tas ir?” viņa jautāja, rādot uz plauktu, kas bija pilns ar burkām ar mājas konserviem.
“Tie ir mani konservi,” ar lepnumu atbildēja vedekla. “Tomāti, gurķi, ievārījums. Viss dabīgs. Tādu veikalā nenopirksi!”
“Ak, protams, es aizmirsu, tie ir tās lauku tradīcijas,” ar nicinājumu noteica vīramāte. “Es saprotu, ka tu esi no laukiem, bet gatavot tik daudz burku… Tas ir pagājušais gadsimts. Veikalā, mīļā, tagad var nopirkt visu, ko vēlies, ja vien ir nauda.” “Nu, ne visiem patīk veikalā pirktas konservi,” vedekla neatlaidās. “Kādam savs ir garšīgāks.” “Protams.”
“Es taču tev teicu, dēls, ka tava sieva nesīs laukus līdzi visur, kur viņa ies. Un, lūk, piemērs. Jums šeit pat sterilizatora nav, visas burkas verdošā ūdenī apstrādājat.” Dēls saprata, ka labāk ir mainīt tēmu.
-“Mamm, varbūt vienkārši paēdam pusdienas? Vera kaut ko sagatavoja. Viss garšīgs, kā tev patīk.”
-“Nu, redzēsim,” vīramāte nepatikā palūkojās uz galdu. “Galvenais, lai nebūtu pārāk trekns. Tu taču zini, ka es ievēroju pareizu uzturu.” Kad visi apsēdās pie galda, Vija (vedekla) pasniedza zupu.
“Tas ir borščs,” viņa pasmaidīja. “Manas vecmāmiņas recepte.”
“Nu, redzēsim, kāds te jums ir borščs. Ceru, ka ēdams. Es jau zinu jūsu lauku noslēpumus — visu apliet ar etiķi, lai uzglabātos ilgāk.”
“Te nav nekāda etiķa,” vedekla centās runāt mierīgi, lai gan juta, ka viņas pacietība tuvojas beigām. Vīramāte paņēma karoti, nogaršoja un pamāja ar galvu.
“Var iztikt. Bet es, protams, gatavoju labāk. Vija, es varu tev iemācīt, kā garšīgi gatavot. Mans dēliņš vienmēr mīlēja manu ēdienu.” Vedekla, sakostiem zobiem, uzsmaidīja. “Protams, obligāti iemāciet.”
-“Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tik ļoti sarežģīt sev un citiem dzīvi. Nu, nemāki gatavot — atzīsti to. Varēji pasūtīt kaut ko no restorāna, ja jau uz to gāja. Bet tas, protams, ir tavs lauku spītīgums. Kā saka — kur dzimusi, tur noderējusi.” Pāvels gandrīz aizrijās no mātes vārdiem, bet neko neteica, skatoties savā šķīvī.
Atkal pārmetumi
Pēc pusdienām vīramāte nolēma iziet pastaigā pa pagalmu. “Kas jums šeit ir? Kartupelis?” — viņa jautāja, apstājoties pie dobes.
“Jā, pašu audzēts,” ar lepnumu atbildēja vedekla. “Dabīgs, bez ķīmijas.” “Nu, protams,” vīramāte fiksēja. “Jūs, droši vien, arī zirgu gribat turēt, lai ar mēsliem mēslojumu gatavotu. Tas ir vienkārši smieklīgi! Visi normāli cilvēki visu pērk veikalā.” -“Toties bez ķīmijas,” neizturēja vedekla.
“Vija, atzīsti jau, tu vienkārši nevari bez tās savas lauciniecības. Manā vasarnīcā arī kādreiz bija tādi stādījumi, bet es taču sapratu, ka vieglāk ir nopirkt visu, nevis lauzt muguru pie dobēm.” Dēls saprata, ka atkal jānovirza mātes uzmanība.
-“Mamm, varbūt vienkārši pastaigāsimies? Svaigs gaiss, daba, kā saka, parunāsimies?” Bet vīramāte jau bija atradusi jaunu mērķi kritikai.
“Oi, kas tas jums te ir?” — viņa piegāja pie žoga, kurā sēdēja kaimiņi. — “Kāda putra! Vai tad tā var stādīt rozes? Tās taču vispār iznīks, ja tās laikus neapgriež!” “Tās nav mūsu rozes,” neizpratnē nočukstēja vedekla. “Tās ir kaimiņu.”
-“Nu, jo labāk,” vīramāte vērsās pie kaimiņiem un papurināja galvu. “Dārgie, vai tad jūs nesaprotat, kā par ziediem rūpēties? Es tagad jums visu izstāstīšu, kā un ko darīt.” Kaimiņiene, redzami nosarkusi, atbildēja: “Paldies, protams, bet mēs kaut kā paši tiekam galā. Mums ir savas metodes.” “Jūsu metodes ir viduslaiku laikmets. Labi, dariet, kā gribat. Bet es jūs brīdinu — jūsu rozes drīz iznīks.”
“Lūdzu nevajag,” mēģināja iejaukties vedekla. “Varbūt mēs nevajag jaukties citu cilvēku lietās. Katram ir savas gaumes.”
“Nu, kā saka, par gaumi un krāsu nestrīdas… lai gan jūsu gadījumā — vairāk par gaumi, vai ne, Vija? Tu gatavo, protams, ēdamu, bet viss kaut kā, zini, rupji. Uzreiz jūtams, ka lauku saimnieces roka strādājusi.”
Vedekla nolika vīramāti pie vietas
Rīts sākās ar spriedzi. Vera jau no paša rīta pamanīja, ka vīramāte staigā pa māju kā uz adatām.
— Vija, tu taču saproti, ka tā dzīvot nevar. Mājās ir pilnīgs bardaks, bērni kā mežoņi. Es esmu stingri nolēmusi, ka braucu ar jums.
— Varbūt pietiek jau piekasīties man. — Tikai pārmetumi jau no paša rīta! — ar neapmierinātību teica vedekla.
— Tie nav pārmetumi, tas ir fakts. Tu slikti rūpējies par māju, nemāki gatavot un vispār, piedod, bet tu vienkārši neesi tam radīta. Es nesaprotu, kā Pāvels var to visu paciest.
— Jūs aizmirstat, ka šī ir mūsu māja, un šeit saimniece esmu es. Nevis jūs. Es pacietu jūs divas dienas, pacietu jūsu augstprātību, jūsu pārmetumus. Bet ziniet ko? Jūs nebrauksiet ar mums uz mūsu dzīvokli.
Lasi vēl: Miesnieks dalījās pieredzē kādu gaļu nekad nevajadzētu pirkt, ir kādas nianses kuras būtu jāzina
Vīrs, redzot, ka situācija kļūst arvien saspringtāka, piegāja tuvāk, bet nezināja, kā iejaukties. Viņš apjucis skatījās te uz māti, te uz sievu, neuzdrošinoties nostāties neviena pusē. — Pāvel, tu visu šo laiku klusē un ļauj viņai runāt ar mani tā, it kā es būtu nekas! Es negribu, lai viņa brauc ar mums. Izvēlies: vai nu es, vai viņa, — noteica sieva.
— Dēls, kā tu vari ļaut savai sievai runāt ar mani šādā tonī? — tūlīt sacīja māte. Pāvels apjucis paskatījās uz māti, pēc tam uz sivu.
— Viss. Es esmu nogurusi. Es vairs nevaru tā dzīvot. Vai nu tu noliksi savu māti pie vietas, vai arī es aizeju no tevis.
Vīramāte aizbēga uz mājām
— Labi, — teica vīramāte. — Es neesmu gatava klausīties šo absurdu. Ja tā, tad es eju prom. Un jūs mani vairs neredzēsiet. Viņa savāca savas mantas ar pārsteidzošu ātrumu, izgāja uz lieveņa un meta atvadu skatienu dēlam.
— Ceru, ka tu sapratīsi, dēls, kādu kļūdu tu pieļāvi, kad saistījies ar šo… ar šo… nu, tu pats saproti. Pāvels klusēja, nespējot pateikt ne vārda. Vīramāte izsauca taksometru un, nepasakot vairs ne vārda, atstāja vasarnīcu. Kopš tā laika dēls vairs nesazinājās ar māti. Viņa nespēja pieņemt dēla izvēli un nolēma pilnībā izsvītrot viņus no savas dzīves. Vai tad tiešām nevarēja vienoties, izrunāties….cilvēki, kas ir raduši komandēt, nekad nepiekritīs kompromisam, diemžēl.
