Vīramāte uzstāja uz DNS testu, jo dēlam bija gaiši mati. Es biju pārliecināta, ka vīrs man uzticas, taču viņa māte izrādījās daudz uzstājīgāka.
— Piedod, bet mamma paliek pie sava. Varbūt viņai tomēr ir pamats šaubām? Vai tu varētu veikt testu – vienkārši, lai šis jautājums beidzot būtu slēgts?
Es klusām nopūtos. Biju pārliecināta par savu uzticību un to, ka dēls ir viņa bērns. Tomēr pats lūgums veikt testu mani pārsteidza un lika aizdomāties.
— Labi, — es sacīju. — Veiksim testu. Bet pēc tam tu darīsi to, ko lūgšu es.
Pēc tam, kad bija saņemti testa rezultāti, es nolēmu sapulcināt ģimeni, jo man bija kas nozīmīgs sakāms.
Viss stāsts sākās zemāk…
Jau gandrīz četrus gadus esam precējušies ar Andri. Mūsu laulība nebija perfekta, taču mīlestība un vēlme risināt domstarpības vienoja mūs. Tomēr no paša sākuma mūsu attiecības aizēnoja viens cilvēks – viņa mamma Daiga.
Bija skaidrs, ka viņai neesmu tīkama – to viņa neslēpa. Par laimi, dzīvojām šķirti, un saskarsme aprobežojās ar ģimenes pasākumiem. Es mēģināju ignorēt viņas komentārus, bet pēc bērna nākšanas pasaulē viss kļuva citādi.
Daiga sāka ierasties pie mums gandrīz katru dienu. Sākumā šķita, ka viņa vienkārši vēlas būt līdzās, redzēt mazdēlu un palīdzēt ar padomiem. Taču drīz vien kļuva skaidrs – viņas īstais nolūks bija pavisam citāds.
Daudzgadīgi augi, kas gadu desmitiem rotās tavu dārzu un to izmaksas būs mazas
— Andri, tev jāuztaisa DNS tests, — viņa atkārtoja atkal un atkal, it kā tas būtu vienīgais, kas viņai rūp.
— Mammu, beidz, — viņš atteica, mājot ar roku. — Tas ir mans dēls, un es nevēlos pārbaudīt to, kas ir acīmredzams.
— Acīmredzamo? — viņa pasmējās. — Paskaties uz viņu! Gaiši mati, citādākas acis. Vai tu tiešām to neredzi?
Es cenšos to neņemt pie sirds, jo, galu galā, Andris zināja patiesību un man uzticējās. Taču Daiga izrādījās daudz noturīgāka, nekā biju gaidījusi. Katru dienu viņa centās ietekmēt viņa domas, runājot ar citiem radiniekiem un pārliecinot viņus, ka bērns nav viņa. Pakāpeniski viņi sāka pieņemt viņas skatījumu.
Kādu dienu Andris atgriezās mājās, un viņa noskaņojums šķita savāds. Viņš klusēja un izvairījās no acu kontakta ar mani. Es sajutu, ka kaut kas nav kārtībā.
— Piedod, bet mamma… viņa nebeidz uzstāt. Un ja nu viņai ir taisnība? Vai tu vari veikt to testu? Vienkārši, lai beidzot noslēgtu šo jautājumu.
Es sasprindzināju lūpas, cenšoties saglabāt mieru. Zināju, ka neesmu bijusi neuzticīga un ka mans dēls ir viņa. Bet lūgums veikt testu bija kā negaidīts blīkšķis – tas nozīmēja, ka viņš man neuzticējās.
Es dziļi ievilku elpu. Zināju patiesību un biju pārliecināta, ka mūsu dēls ir Andra bērns. Taču doma par šo pārbaudi mani pārsteidza… Tā lika man aizdomāties – vai tiešām viņa šaubas bija tik nopietnas?
Un tas, kas notika tālāk, liek aizdomāties…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
