Mēs nosēdējām vēl kādas divas stundas. Larisa stāstīja par Cēsīm – nelielu īrētu dzīvokli, darbu bērnu teātrī, kur viņa jau astoņpadsmit gadus laboja dekorācijas un šuva tērpus. Par Austru, kuru sauca par mammu – mierīgi, bez ierunām, jo cita vārda nebija un nevajadzēja. Par to, kā saņēma vēstuli 2003. gadā, kā ilgi nevarēja saņemties meklēt, kā tomēr atrada.
– Es atbraucu uz Rīgu uz trim dienām, – viņa stāstīja. – Atradu adresi. Stāvēju pie kāpņu telpas pusstundu, nevarēju ieiet. Tad piezvanīju pie dzīvokļa durvīm.
– Un viņa atvēra, – Miķelis teica.
– Un viņa atvēra.
Es piecēlos pēc grāmatām. Atnesu visu kaudzīti, noliku uz galda Larisas priekšā. Viņa tās pārcilāja Nesteidzoties, lasīja ierakstus titullapās. Pie vienas pakavējās ilgāk – atvēra, pārbrauca ar pirkstu pār rokraksta rindiņām, aizvēra. Paņēma nākamo.
– Viņa tās parakstīja katru gadu, – es teicu.
– Es redzu. – Larisa paskatījās uz muguriņām. – “Baltais pūdelis”. Vilis Lācis. Es tās neesmu lasījusi, bet tagad gribu.
Pēc tam es atnesu fotogrāfiju. To pašu mazo, melnbalto, ar burtu “L” otrā pusē.
– Vai tā esat jūs? – es pajautāju.
Larisa to paņēma. Paskatījās un pamāja.
– Man šeit ir trīs gadi. Tas ir fotografēts pie Austras dzīvoklī Cēsīs. No kurienes tā bija Valentīnai – nezinu. Tātad Austra bija atsūtījusi. – Larisa apgrieza fotogrāfiju otrādi, izlasīja ierakstu. – “L. 1977”. Viņa nebija uzrakstījusi dzimšanas gadu – gadu, kad tā uzņemta.
Viņa piespieda fotogrāfiju sev klāt. Rokas viņai bija mierīgas. Miķelis paņēma fotogrāfiju. Paturēja sekundi – un nolika to virsū grāmatu kaudzei. Atdeva māsai. Bez vārdiem. Kad Larisa gāja prom – taksometrs līdz stacijai, pēdējais vilciens uz Cēsīm desmitos – mēs stāvējām priekšnamā. Jau mēteļos, jau ar somu, kuru Miķelis pats pacēla un neatdeva, kamēr neaizgāja līdz liftam.
– Vai tu atbrauksi? – viņš pajautāja. Vienkārši tāpat, bez ievadiem.
– Ja pasauksiet – atbraukšu.
– Es piezvanīšu, – teica Miķelis. – Tuvākajā laikā.
– Viņa man toreiz, divtūkstoš piektajā, teica, ka atcerēsies. Ka tas ir vienīgais, kas ir viņas spēkos. Es toreiz nesapratu, ko tas nozīmē. Domāju, ka tie ir tikai vārdi.
– Tas bija par visu, – Miķelis teica.
Lifta durvis aizvērās. Mēs novācām galdu klusējot. Miķelis lika šķīvjus kaudzē, es slaucīju – kā vienmēr pēc viesiem, kā simtiem reižu pirms tam. Logs virtuvē no apakšas bija norasojis. Ārā krēsloja. Es paņēmu Valentīnas telefonu no lādētāja un atvēru bankas lietotni pēdējo reizi. Piektais janvāris. Simts eiro. Saņēmējs – karte, bez vārda. Pēdējais pārskaitījums.
Viņa aizgāja februārī. Zināja…– tas tapa skaidrs no vēstules. Pēc tam vēstule notāram, pēc tam – gaidīja. Un tomēr piektajā janvārī, jau zinot, – paņēma to, kā bija ņēmusi katru mēnesi, un pārskaitīja naudu.
Noliku telefonu vietā. Miķelis pienāca no mugurpuses, aplika rokas man ap pleciem. Mēs brīdi stāvējām pie loga.
– Ir parādi, kurus nevar dzēst, – viņš klusi noteica. – Dzīvo ar tiem – un nes tos.
– Tu arī šo frāzi no viņas dzirdēji?
– Nē. Tu nupat to pateici. No kurienes tas?
– Viņa man to pateica pirms trim gadiem. Virtuvē. Mēs kārtojām traukus, es kaut ko runāju par kredītu. Viņa pēkšņi to pateica – un iegāja istabā. Es toreiz nospriedu, ka tas ir vienkārši tāpat. Vispārīgi.
– Nē, – teica Miķelis. – Tas bija par Larisu. Tas vienmēr ir bijis par Larisu.
– Viņa man zvanīja katru gadu dzimšanas dienā. Teica vienus un tos pašus vārdus: “Sargā sevi, dēls.” Es domāju – ieradums, tā visas vecāka gadagājuma mammas saka. Bet viņa vienkārši mācēja tikai tā. Man – balss. Viņai – nauda piektajā datumā.
Es paskatījos uz viņas fotogrāfiju plauktā viesistabā. Septiņdesmit divi gadi. Taisna mugura. Skatiens, ko es visu laiku biju uzskatījusi par vēsumu. Un tikai tagad, stāvot pie virtuves loga, es sapratu, ko biju redzējusi visus šos gadus. Ne vēsumu. Smagumu. Cilvēks, kurš kaut ko nes ļoti ilgi, sāk izskatīties tieši tā – noslēgts, taisns, mazrunīgs. Ne tāpēc, ka viņam nebūtu ko teikt. Tāpēc, ka viņš baidās – ja sāks runāt, pateiks par daudz. Viena balss – dēlam. Viens datums – meitai. Divi bērni. Viena dzīve, ko viņa nodzīvoja tā, kā spēja. Miķelis klusi pajautāja:
– Vai tu domā, ka viņai no tiem pārskaitījumiem kļuva vieglāk?
Es padomāju. Godīgi padomāju – nevis lai viņu nomierinātu, bet lai pateiktu patiesību.
– Domāju, ka jā. Domāju, ka tajā dienā viņa uz dažām minūtēm pārstāja justies tikai kā parādniece. Un kļuva mazliet par māti.
Miķelis neatbildēja. Vienkārši pamāja ar galvu. Tad paņēma viņas fotogrāfiju no plaukta – to svinīgo, rāmītī – un ilgi turēja, neliekot atpakaļ. Mēs vēl brīdi pastāvējām pie loga. Ārā kāds smējās – tālu, lejā. Valentīnas telefons gulēja uz nakts skapīša. Divsimt četrdesmit pārskaitījumu. Divdesmit gadi. Piektais datums. Es domāju par to, kā viņa šeit sēdēja tieši tāpat, šajā virtuvē, reizi mēnesī. Ievadīja kartes numuru, summu, nospieda “sūtīt”. Skatījās ekrānā, kamēr parādījās apstiprinājums. Nolika to nost. Piecēlās. Gāja tālāk.
Un katru reizi – bez vārda, bez vēsts. Vienkārši zināt, ka viņa ir. Un dzīvot tālāk.
