Nesen man sanāca satikties ar kādu savu paziņu, kuru pazīstu jau ilgāku laiku. Viņš jau pirms vairākiem gadiem ir izšķīries, dzīvo viens pats un ikdienā strādā par pieredzējušu inženieri.
Nupat viņš ir piepildījis sen lolotu sapni – paša spēkiem uzcēlis māju gleznainā ezera krastā un pilnībā pārcēlies turp, beidzot atstājot pilsētas steigu aiz muguras.
Mūsu tikšanās galvenais iemesls bija tīri profesionāls jautājums: tā kā drīzumā plānoju doties uz citu pilsētu, vēlējos ar viņu kā ekspertu izrunāt specifiskas signalizācijas nianses vienā objektā, par kuru man bija radušies daži tehniski jautājumi.
Kad visas svarīgākās detaļas bija apspriestas un saskaņotas, mūsu saruna, kā tas šādās reizēs mēdz notikt, dabiski pārgāja pie daudz personīgākiem un dzīvīgākiem tematiem.
Man situācija skaidra — ir draudzene, ar kuru regulāri tiekamies un viens pie otra braucam. Viņam gan nav pastāvīgas dzīvesbiedrenes. Viņam 57, jau četrpadsmit gadus viņš ir viens pats, un, kā viņš saka, tas viņu pilnībā apmierina. Viņš atklāti pasaka: sievietes nav vajadzīgas. Labsajūtai, lūk, var jau pieaicināt — iespēju netrūkst.
Dažreiz, viņš piebilst, pat precētās iekrīt. Un, kā viņš novērojis, ja sieviete tomēr nolemj sānsoļus veikt, sižets vienāds visām: vīrs sen apnicis, jau sen gribētu aiziet, bet to laulības šķiršana kavē, to dzīvokļa jautājums neskaidrs. Patiesībā viņas vēlas nevis vienkārši aiziet, bet vēl arī kaut ko iegūt no tā vīrieša.
— Sievietes to visu mēdz pasniegt tā: lūk, es baroju, mazgāju, gulēju līdzās — tagad pelnīta atlīdzība, — viņš spriež. — Bet veļu taču mazgā automāts, ēdienu parasti gatavojam kopā, arī māju tīram abi. Tik un tā dāmas mazina vīrieša devumu un uzpūš savu. Acīmredzot tas viņām ir raksturīgi.
Un tad viņš padalījās ar kaut ko personisku:
Kad man palika 42 gadi, sapratu, ka mūsu mājās vairs nav palicis vietas kopīgai ģimenes dzīvei. Dēlam jau bija 22 gadi, meitai — 17, un abi dzīvoja patstāvīgi. Mājā kļuva kluss un tukšs. Sieva aizrāvās ar savām nodarbēm, un mūsu sarunas pamazām izzuda — jutāmies kā kaimiņi kopmītnēs. Tāpēc sakrāmēju drēbes un aizgāju. Vēlāk redzēju, ka šīs pārmaiņas abiem nāca par labu. Oficiālu šķiršanos neformējām; vienkārši dzīvojām katrs savu dzīvi.
Viņš pārcēlās dzīvot pie mātes, sakārtoja tēva atstāto dzīvokli, bet drīz vien, saņēmies, paņēma aizdevumu un ķērās pie privātmājas būvniecības. Starp citu, zemesgabals kāda Latvijas ezera krastā viņam pienācās mantojumā no tēva.
Tagad dzīvoju šeit, pavisam netālu no pilsētas. Man ir viss nepieciešamais — trauku mazgājamā mašīna, veļas mašīna; ēst gatavoju pats, tāpēc nekādu grūtību. Te valda miers un kārtība, dzīvoju sev par prieku. Reizēm iepazīstos ar sievietēm: parunājamies, atpūšamies, aizbraucam uz Lūbāna ezera plašumiem, un pēc tam katrs dodas savā ceļā. Viss ir viegli un brīvi, un ir sajūta, ka dzīvoju pilnvērtīgi.
Pēc viņa domām, pēc četrdesmit gadu vecuma vīrietis var vairāk domāt par sevi. Kamēr bērni ir mazi, ģimene ir ļoti svarīga — mamma un tētis ir vajadzīgi. Taču, kad bērni izaug, pienāk laiks vairāk rūpēties par sevi un savām interesēm.
— Sieviete tikai traucēs. Un, starp citu, pašas sievietes pēc četrdesmit bieži saka to pašu.
It kā…
It kā: es vēl neesmu veca, un gribu dzīvot sev, nevis tērēt dzīvi virtuvei un uzkopšanai. Viss ir loģiski.
Tomēr viņu reizēm uztrauc situācijas, kad dažas sievietes cenšas saņemt no vīriešiem vairāk uzmanības, līdzjūtības vai finansiāla atbalsta.
— Tā viņām ir sava veida taktika. Kad to saproti, viss kļūst vieglāk: nevajag lieki tērēt. Šos līdzekļus varu ieguldīt sev, bērniem vai personīgajos mērķos. Nevis viņu dārgajās lietās, ceļojumos un citās „vēlmēs”. Kāpēc man to darīt? Labāk palīdzēšu bērniem.
Viņa sieva, pēc viņa teiktā, arī sakārtoja savu dzīvi — satikās ar kādu, bet vēlāk šķīrās, un tagad dzīvo viena. Viņa pārcēlās uz galvaspilsētu un tur strādā par speciālisti. Kā viņš saka, galvaspilsēta pievelk daudzus.
Tāpēc esmu pārliecināts, ka sieviete un vīrietis vajadzīgi viens otram tikai bērnu dzemdēšanai un audzināšanai līdz pilngadībai. Pēc tam labāk šķirties.
Es viņu uzklausīju un, godīgi sakot, pilnībā piekritu viņa vārdiem. Man arī nav pastāvīgas kopdzīves. Draudzene man ir, bet kopā esam tikai četrus mēnešus gadā, pārējās astoņas mēnešus dzīvojam atsevišķi. Un tas ir ideāls formāts. Ir sajūta pēc brīvības — esam kopā, jo gribam, nevis tāpēc, ka jāizpilda pienākumi. Mēs abi esam pieauguši cilvēki un viss ir saprotams.
„Nesen lasīju pie Ošo ļoti patiesu domu:
Cilvēks, kurš jūtas pilnīgs pats par sevi, vienmēr meklēs līdzvērtīgu cilvēku. Kad satiekas divi brīvi un veseli cilvēki, viņi viens otru neizmanto, bet dalās ar sevi. Viņu laime nesummējas, bet vairojas. Tas ir īsts savienojums — īsta dzīves svinēšana.”
Un tā tas patiešām ir — cilvēki pēc 55 gadu vecuma vairs nav saistīti ar pienākumiem, viņiem ir bagāta pieredze. Ja gribēs būt kopā, būs; ja negribēs — nebūs. Viss ļoti vienkārši.
Tāpēc, manuprāt, pēc četrdesmit gadiem sieviete vīrietim vajadzīga vienīgi sirdsmieram un patīkamām emocijām. Un tas pats attiecas arī uz vīrieti sievietes dzīvē.
No “vajadzības” uz “dalīšanos”: Kāpēc pēc 40 mīlestība maina savu dabu
Jaunībā attiecības bieži tiek balstītas uz “vajadzību” – pēc drošības, pēc bērnu izaudzināšanas, pēc sociālā statusa. Taču, kad bērni ir lieli un karjera nostabilizējusies, vīrieša un sievietes attiecības nonāk jaunā līmenī.
Speciālisti uzsver, ka tieši šajā vecumā cilvēks kļūst par “veselu vienību”.
Viņam vairs nav vajadzīga “otra pusīte”, lai justos pilnīgs, jo viņš pats māk sevi nodrošināt un izklaidēt. Šādā stāvoklī partneris vairs nav “izdzīvošanas instruments”, bet gan izvēle.
Ja satiekas divas šādas personības, attiecības kļūst par “luksusa preci”, nevis nepieciešamību. Tāpēc stāsta varoņa teiktais par to, ka “sieviete traucēs”, patiesībā ir bailes pazaudēt šo jaunatklāto iekšējo mieru, ja partneris nemāk būt tikpat patstāvīgs.
Kā tev šķiet — vai piekrīti domai, ka pēc četrdesmit cilvēki viens otram ir vajadzīgi galvenokārt dvēseles mieram un patīkamām emocijām? Dalies savās pārdomās komentāros — būs interesanti uzzināt dažādus skatpunktus!
