Pirms dažām dienām, kad ārā valdīja pirmais īstais pavasara siltums un Ventas rumba beidzot bija brīva no ledus gūsta, dārdot ar jaunu spēku, es patvēros nelielā, mājīgā kafejnīcā pašā Kuldīgas sirdī.
Sēdēju pie sava klēpjdatora, malkoju karstu cigoriņu kafiju un mēģināju sakopot domas darbam. Apkārt valdīja klusa koka ēku kņada, pa logu spīdēja spoža pavasara saule, kas lēnām kausēja pēdējos sniega krikumus ielu stūros, līdz pēkšņi kāds mani uzrunāja.
Es pacēlu acis un ieraudzīju sievieti, kuru sākumā pat nepazinu, lai gan pirms gadiem pieciem mēs Liepājā kopā strādājām vienā dizaina studijā.
Tā bija Baiba. Viņa bija neticami mainījusies, turklāt uz labo pusi. Ja toreiz viņa bija vienkārši simpātiska meitene no kaimiņu nodaļas, tad tagad viņa izskatījās pēc sievietes, kurai pieder pasaule. Viņa bija slaida, ļoti kopta, ar gaumīgu, gandrīz nemanāmu grimmu un elegantu, gaišu pavasara mēteli, kas lieliski piestāvēja Kurzemes atmodas noskaņai.
Bija skaidri redzams, ka viņa sevī iegulda laiku, enerģiju un nebaidās būt sievišķīga.
— Baiba, tu izskaties vienkārši satriecoši! — es nevarēju savaldīt komplimentu. — Pastāsti, kā tev iet? Kā ģimenes dzīve, kā klājas šeit, Kuldīgā?
Viņa viegli pasmaidīja, bet tajā smaidā pavīdēja kaut kas smags un skumjš, ko nevarēja noslēpt pat dārga kosmētika. Viņa novilka plānos pavasara cimdus, apsēdās man pretī un smagi nopūtās, lūkojoties tvaikojošajā tējā.
— Paldies, protams. Darbā viss iet uz priekšu, projekti notiek, eju uz jogu, brīvdienās staigāju gar Ventu… bet ģimenes man nav. Esmu viena pati savā lielajā dzīvoklī.
Es patiešām apjuku. Skatoties uz viņu, šķita neiespējami, ka tik pievilcīga, gudra un veiksmīga sieviete varētu būt viena. Viņai piemita tas mierīgais šarms, ko vīrieši parasti meklē.
— Nu nevar būt! Tu laikam vienkārši esi pārāk izvēlīga vai gaidi kādu neeksistējošu ideālu, — es pajokoju, mēģinot kliedēt pēkšņi radušos saspīlējumu.
— Ja vien tas būtu tik vienkārši, — viņa klusi noteica, sildot rokas pie krūzes. — Zini, esmu nogurusi šo klusumu nest viena. Varbūt es varu tev izstāstīt dažas situācijas no savas dzīves pēdējā pusgada laikā? Tas, kas šobrīd notiek iepazīšanās vidē, ir kaut kāds absurds.
“Tu klātienē esi pārāk… īsta”
Pirms trim mēnešiem Baiba iepazīšanās lietotnē sarakstījās ar kādu vīrieti vārdā Guntis. Viņam bija trīsdesmit septiņi gadi, viņš strādāja būvniecības projektu vadībā Talsos. Divas nedēļas viņi sarakstījās gandrīz katru vakaru.
Guntis šķita sakarīgs, viņiem bija līdzīga humora izjūta, viņš interesējās par vēsturi un arhitektūru. Beidzot abi norunāja satikties pie Kuldīgas vecā tilta, lai dotos īsā pastaigā un pēc tam iedzertu tēju.
Baiba gatavojās rūpīgi. Viņa izvēlējās gaumīgu, pavasarīgu, bet sievišķīgu tērpu, uztaisīja dabisku frizūru un ieradās norunatatājā vietā tieši laikā. Guntis pienāca klāt, rokas kabatās sabāzis, pat nepiedāvāja roku, lai palīdzētu viņai pakāpties uz trotuāra, kur starp bruģakmeņiem vēl spīdēja pavasara peļķes. Viņš klusējot nopētīja Baibu no galvas līdz kājām, it kā viņa būtu kāds objekts, ko viņš vērtē pēc tāmes.
Pēc piecu minūšu neveiklas pastaigas viņš pēkšņi apstājās un teica:
— Zini, Baib, tu bildēs izskatījies savādāk. Tev tur bija tāds… vieglāks tēls. Klātienē tu esi pārāk reāla, pārāk nopietna. Piedod, man laikam šovakar tomēr neiznāks laika.
Un viņš vienkārši apgriezās un aizgāja sava auto virzienā. Viņš pat nepiedāvāja ieiet pasildīties vai pabeigt pastaigu kā pieklājīgiem cilvēkiem. Baiba vēl desmit minūtes stāvēja pavasara vējos pie Ventas, mēģinot saprast, kas nupat notika.
Viņas fotogrāfijas bija jaunas, bez dīvainiem filtriem. Vēlāk vakarā viņš atsūtīja īsu ziņu: “Tu esi forša, bet par daudz prasīga pēc skata. Veiksmi.” Pēc divu nedēļu sarakstes viņš nespēja veltīt pat pusstundu dzīvai sarunai.
“Brauksim sildīties mašīnā”
Pēc mēneša Baiba mēģināja vēlreiz. Šoreiz tas bija Māris, kurš strādāja Skrundas pusē. Viņš šķita aktīvāks, pats pirmais uzrunāja un aicināja satikties. Tā kā ārā vēl bija dzestrs un pūta pamatīgs vējš, Baiba ierosināja tikties kādā no mājīgajām pilsētas kafejnīcām, kur smaržo pēc svaigas kafijas un valda mierīga atmosfēra. Māra atbilde viņu vienkārši “nosēdināja”:
— Klau, man tur tās kafejnīcas nepatīk, troksnis un cilvēki. Es piebraukšu tev pakaļ, pavizināsimies pa Kuldīgas apkaimi, pasēdēsim mašīnā, parunāsimies. Man tur termosā ir tēja.
Baibai tas šķita ne tikai savādi, bet arī nevajadzīgi sarežģīti un neatbilstoši viņas vēlmēm. Pirmais randiņš kā pusaudžiem aiz skolas stūra? Viņa pieklājīgi atteica, sakot, ka labprātāk gribētu redzēt sarunu biedra seju normālā apgaismojumā pie galdiņa. Māris acumirklī apvainojās:
— Ā, skaidrs, tev vajag restorānus un lai tērējas uz tevi. Tu man neuzticies? Domā, ka esmu kaut kāds dīvainis? Ja tev svarīgs tikai serviss, tad mums nav pa ceļam.
Pēc šī viņš vienkārši pazuda. Baiba sēdēja savā virtuvē un domāja – vai tiešām vīrietim brieduma gados ir tik grūti ieiet publiskā vietā un iztērēt dažus eiro par tēju, lai vienkārši iepazītos?
“Sarakste bez gala un malas”
Bija vēl trešais gadījums – paziņa caur draugu draugiem no Saldus puses. Vārdā Artis. Viņi sāka sarakstīties “Messenger”, un viss šķita cerīgi. Viņi jokoja par darbu, par pirmajiem pavasara darbiem dārzā, par to, cik grūti no rītiem piecelties.
Artis rakstīja katru dienu – no rīta “labrīt” un vakarā “ar labunakti”. Baiba beidzot ierosināja, ka varētu satikties dzīvē, jo sarakste jau vilkās trešo nedēļu.
— Jā, obligāti! Kaut kad noteikti, — viņš atbildēja.
Kad Baiba ceturtdienā pajautāja par kopīgu pastaigu brīvdienās, Artis pēkšņi kļuva “aizņemts”. Plāni mainījās, esot jāpalīdz vecākiem, tad pēkšņi darbā steidzami darbi, tad viņš “slikti jutās”.
Tā tas turpinājās vēl mēnesi, līdz Baiba vienkārši pārstāja rakstīt. Ziņas palika nelasītas, lai gan viņš sociālajos tīklos bija aktīvs. Kāpēc cilvēks tērē laiku mēnešiem ilgai sarakstei, ja viņam nav nekāda nodoma satikties?
“Kur palicis vīrieša spars?”
Mēs sēdējām kafejnīcā, un Baiba lūkojās, kā garām iet tūristi un vietējie iedzīvotāji, nedaudz atpogājuši mēteļu apkakles pavasara saulē.
— Zini, kas mani visvairāk biedē? — viņa jautāja. — Agrāk viss bija skaidrs. Ja vīrietim patiki, viņš darīja visu, lai tevi redzētu. Viņš zvanīja, brauca, mēģināja pārsteigt. Tagad man ir sajūta, ka esmu kādā dīvainā katalogā, kur vīrieši šķirsta bildes, bet baidās no reāla cilvēka. Viņi ir kļuvuši tik pasīvi, it kā gaidītu, ka es visu izdarīšu viņu vietā.
Viņa paskatījās uz mani ar patiesu neizpratni:
— Es sākumā domāju, ka varbūt Kuldīga ir par mazu. Bet Liepājā ir tas pats. Ventspilī tas pats. Vīrieši ir kā “izslēgušies”. Viņiem pietiek ar telefonu, ar “patīk” nospiešanu, bet dzīvība un enerģija ir kaut kur pazudusi. Vai tiešām esmu par vecu 35 gados?
Man tajā brīdī nebija atbildes, ko viņai sniegt. Taču šī saruna man nedeva mieru, tāpēc es nolēmu parunāt ar savu senu paziņu Jāni, kurš strādā par inženieri netālu no Aizputes. Viņš bieži sūdzas, ka nevar atrast “normālu” sievieti.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, ko man atbildēja Jānis un kāpēc statistika par mūsdienu vīriešu noskaņojumu Latvijā
