Pēc tikšanās ar Baibu es sazinājos ar Jāni. Pastāstīju viņam, ka man ir brīnišķīga draudzene – skaista, gudra, ar savu dzīvi un hobijiem. Teicu, ka viņiem varētu būt kopīgas intereses. Jāņa reakcija mani pārsteidza. Viņš pat nepajautāja viņas vārdu.
— Klau, a kam viņai vajag iepazīties? Viņa grib vīru? — viņš uzrakstīja pēc divām dienām.
— Viņa grib normālas attiecības, biedru, ar ko kopā dzīvot, — es mēģināju paskaidrot.
Jāņa atbilde bija pārsteidzoši vēsa un vienaldzīga:
— Nu, tātad viņa netiek galā ar savu dzīvi, ja jau 35 gados meklē, kam uzkārties uz kakla. Droši vien grib bērnus un lai kāds apmaksā viņas kaprīzes. Man pašam savu problēmu pietiek, es negribu vēl kādu “mūzu”, kurai jādāvina ziedi un kura jāvada pa restorāniem. Ja viņa ir tik patstāvīga, lai dzīvo viena. Man mājās ir miers, televizors un suns. Neviens man nesaka, ko darīt.
Es biju mēma. Atgādināju Jānim, ka viņš pats sūdzējās par vientulību. Viņš tikai atmeta:
— Vientulība ir lētāka nekā attiecības. Mūsdienu sievietes grib pārāk daudz uzmanības, bet man nav enerģijas tam visam.
Kāpēc vīriešu pasaule ir kļuvusi “klusāka”?
Es sāku interesēties, kas notiek ar mūsu vīriešiem. Pētījumi rāda, ka pēdējo desmitgažu laikā vīriešu enerģijas līmenis un vēlme pēc sasniegumiem tiešām krītas. Mazkustīgs dzīvesveids, stress un nemitīgā sēdēšana pie ekrāniem ietekmē hormonālo fonu. Testosterona līmenis vīriešiem vidēji ir krietni zemāks nekā viņu tēviem tajā pašā vecumā. Tas nozīmē mazāk iniciatīvas, mazāk drosmes un vairāk apātijas.
Daudzi izvēlas “ātro gandarījumu”. Kamēr randiņš prasa piepūli, naudu un risku tikt noraidītam, internets piedāvā bezmaksas izklaidi un ilūziju par komunikāciju. Smadzenes saņem savu dopamīna devu no kārtējā “match” vai video, un reāla sieviete ar savām emocijām un vajadzībām sāk šķist kā pārāk sarežģīts projekts.
Kurzemes pavasara miers un skumjas
Baiba joprojām brīvdienās staigā gar Ventas rumbu viena, vērojot, kā pavasara saule rotaļājas ūdens strūklās. Viņa nav kļuvusi sliktāka, viņa nav kļuvusi mazāk pievilcīga. Viņa vienkārši dzīvo laikā, kad daudzi vīrieši ir izvēlējušies drošāko ceļu – palikt savā “aliņā”, pie savām ierastajām ērtībām, neizkāpjot no komforta zonas.
Sēžot mājās un vērojot, kā saule lēnām pazūd aiz Kuldīgas dakstiņu jumtiem, es domāju par to, cik daudz iespēju mēs palaižam garām bailēs no dzīvas komunikācijas. Pasaule ir mainījusies, un mēs vēl tikai mācāmies, kā šajā digitālajā un klusajā laikmetā atkal atrast ceļu pie otra cilvēka sirds.
Nobeigums
Dzīve nav iepazīšanās lietotnes profils. Tā ir dzīva saruna, kopīga pastaiga pavasara vējos un gatavība būt kopā gan priekos, gan grūtībās. Ja mēs pārstāsim baidīties no “pārāk īstiem” cilvēkiem, varbūt atkal atradīsim to laimi, ko meklējam.
Vai arī jūsu pilsētā esat pamanījuši šādu vīriešu pasivitāti? Kā jūs domājat – kur pazudusi vīriešu drosme un vēlme iekarot?
