Gribu ar jums padalīties ar vienu padomu — nemeklējiet vīrieti tikai tāpēc, lai kļūtu laimīgas. Jūs varat vaicāt, kāpēc es to nesaku vīriešu auditorijai? Man šķiet, ka šajā blogā ir daudz vientuļu sieviešu, kas atstāj komentārus, un varbūt mans pieredzes stāsts un pārdomas palīdzēs kādai no jums izvairīties no liekām kļūdām.
Ilgu laiku šķita, ka laime nāk no ārpuses — bieži vien kā ideja par ideālu partneri. Gudru, atbalstošu un izlēmīgu. Tādu, kurš palīdz pieņemt lēmumus, sniedz drošību un piepilda ikdienu ar siltumu.
Dažādos dzīves posmos šķiet, ka laime slēpjas ārējos apstākļos — reizēm pat domājam, ka tā atrodama kāda cita cilvēka dzīvē, lēmumos vai rūpēs. Nereti šī pārliecība saglabājas arī tad, kad gadiem ejot jau pašiem būtu jākļūst par savu ceļu noteicējiem.
Man bijušas divas ļoti atšķirīgas laulības. Pirmā — kaislīga un spilgta, bet neilga. Mēs bijām jauni, ar dažādām gaidām un maz pieredzes, kā tās savienot. Tajā laikā bija daudz priecīgu brīžu, taču trūka izpratnes un pacietības, lai attiecības noturētu ilgtermiņā.
Otrā laulība bija ilga un šķita stabila. Viņš bija labs cilvēks un rūpīgs tēvs. No malas viss izskatījās labi. Tomēr reizēm sevī jutu smalku neapmierinātību — kādas cerības, ko biju glabājusi, netika īstenotas.
Manī joprojām bija kaut kas nesakārtots — sajūta, kas neatstāja pilnīgu mieru. Bieži domāju: „Varbūt, ja viņš būtu citādāks…”, „Varbūt, ja viņš saprastu vairāk…” Tā bija mūsu attiecību ikdiena — sieviete un vīrietis, kas mēģināja saprast viens otru.
Pēc divdesmit kopdzīves gadiem šķiršanās nenotika skaļi — tā bija drīzāk klusa noguruma atziņa. Tā nebija zaudējuma sajūta, bet pieņemšan, ka neesam spējuši kļūt par tiem, ko viens no otra cerējām sagaidīt.
Tukšā, lai gan plašajā dzīvoklī, es nejutu vientulību, drīzāk — dīvainu ziņkāri: ko tagad varu darīt sava labā? Šis vienkāršais jautājums ātri ieguva vietu manās domās un sāka lēnām augt, it kā maigs dzinums, kas mudina meklēt jaunas iespējas.
Vīrietis, ar kuru es tikos, nespēja dot to, ko meklēju. Jutu tukšumu un sapratu vienu — kāds blakus būt var, bet tam jābūt īstajam, ne tam, kas jau aizgājis. Meklējot atbildes, atradu teikumu, kas mani pamudināja domāt citādi: «Domāt, ka kāds cits var padarīt tevi laimīgu vai nelaimīgu — tas ir vienkārši smieklīgi.» (Buda)
Šis teikums šķita kā viegla atgādinājuma pauze, nevis kritika. Pārlasot to, sajutu atvieglojumu. Smagums, ko biju saistījusi ar otru cilvēku, sāka mazināties, un es sapratu — laime sākas sevī.
Cik gan es biju bērnišķīga, cik netaisnīgi bija prasīt laimi no citiem, nedodot to pašai sev.
Tā sākās jauna dzīve — dzīve pēc saviem noteikumiem, mācoties būt pati sev, nevis dzīvot citu gaidās.
Protams, problēmas bija. Taču es iemācījos nevis gaidīt palīdzību no citiem, bet risināt tās pati. Pat ja reizēm apjuku, aizmirsu savus principus vai atkārtoju vecas kļūdas, vienmēr atcerējos to citātu: — «Smieklīgi». Smieklīgi, jo sapratu, ka laime nav ārējā atbalstā, bet gan sevī pašā.
Dzīvot vienai nenozīmē būt vientuļai. Tas nozīmē būt pilnvērtīgai, saprast, ka dzīvības avots ir iekšpusē. Šī apziņa — īsta pieaugšana, lai gan iestājusies ar aizkavēšanos, bet tā ir atnākusi. Un tas ir mans uzvaras brīdis.
Tāpēc es visiem saku: nav jās meklē glābējs. Ne vīrietī, ne citā cilvēkā. Laime ir tevī pašā. Varbūt tas izklausās dīvaini, bet tā ir patiesība. Sievietes īpaši mēdz būt pakļautas ilūzijām, domājot, ka vīrietis ir ceļš uz laimi. Taču patiesībā tas ir muļķīgums. Atrast vai paturēt vīrieti laimei — tas nav īstais ceļš.
Vai tas ir pareizi? Izlemiet paši. Izvēle ir jūsu rokās.
