Šis vienkāršais jautājums ātri ieguva vietu manās domās un sāka lēnām augt, it kā maigs dzinums, kas mudina meklēt jaunas iespējas.
Vīrietis, ar kuru es tikos, nespēja dot to, ko meklēju. Jutu tukšumu un sapratu vienu — kāds blakus būt var, bet tam jābūt īstajam, ne tam, kas jau aizgājis. Meklējot atbildes, atradu teikumu, kas mani pamudināja domāt citādi: «Domāt, ka kāds cits var padarīt tevi laimīgu vai nelaimīgu — tas ir vienkārši smieklīgi.» (Buda)
Šis teikums manī atsaucās kā kluss atgādinājums. Pārlasot to vēlreiz, sajutu vieglumu. It kā daļa no spriedzes, ko neviļus biju saistījusi ar citiem, pamazām atkāptos. Un es pirmo reizi pa īstam aptvēru — iekšējs līdzsvars un piepildījums sākas mūsos pašos.
Cik gan es biju bērnišķīga, cik nepareizi bija prasīt laimi no citiem, nedodot to pašai sev.
Tā sākās jauna dzīve — dzīve pēc saviem noteikumiem, mācoties būt pati sev, nevis dzīvot citu gaidās.
Protams, problēmas bija. Taču es iemācījos nevis gaidīt palīdzību no citiem, bet risināt tās pati. Pat ja reizēm apjuku, aizmirsu savus principus vai atkārtoju vecas kļūdas, vienmēr atcerējos to citātu: — «Smieklīgi». Smieklīgi, jo sapratu, ka laime nav ārējā atbalstā, bet gan sevī pašā.
Dzīvot vienai nenozīmē būt vientuļai. Tas nozīmē būt pilnvērtīgai, saprast, ka dzīvības avots ir iekšpusē. Šī apziņa — īsta pieaugšana, lai gan iestājusies ar aizkavēšanos, bet tā ir atnākusi. Un tas ir mans uzvaras brīdis.
Tāpēc es visiem saku: nav jās meklē glābējs. Ne vīrietī, ne citā cilvēkā. Laime ir tevī pašā. Varbūt tas izklausās dīvaini, bet tā ir patiesība. Sievietes īpaši mēdz būt pakļautas ilūzijām, domājot, ka vīrietis ir ceļš uz laimi. Taču patiesībā tas ir muļķīgums. Atrast vai paturēt vīrieti laimei — tas nav īstais ceļš.
Vai tas ir pareizi? Izlemiet paši. Izvēle ir jūsu rokās.
