Reiz es jautāju vectēvam, kā viņam izdevies nodzīvot ar vecmāmiņu 60 gadus kopā. Viņš atbildēja: “Zini, vīrieši nepaliek ar ideālajām. Viņi paliek ar tām, ar kurām mājās ir miers.” Šī vienkāršā doma mainīja visu, ko es domāju par attiecībām.
Kad reiz jautāju vectēvam, kā viņiem ar vecmāmiņu izdevies tik ilgi būt kopā, viņš atbildēja:
“Tava vecmāmiņa ne reizi nemēģināja būt ideāla. Viņa vienkārši prata dzīvot — pat tad, kad bija grūti.”
Šie vārdi pilnībā mainīja manu priekšstatu par laulību. Mums bieži stāsta, ka sievietei vienmēr jārūpējas par mājām, jāvāra garšīgi un jārada apkārt kārtība.
Bet vectēvs, skatoties uz vecajām fotogrāfijām, tikai smaidīja:
“Visus šos gadus es mīlēju sievieti, kura dzīvoja — smaidīja, kļūdījās, priecājās un vienkārši bija.”
“Neparastās” sievas stāsts
Mana vecmāmiņa nekad nebija aizrāvusies ar ideālu kārtību. Mājās vienmēr smaržoja pēc pīrāgiem un kafijas, uz plaukta reizēm bija putekļi, kaķis gulēja uz krēsla un atstāja spalvas, bet aizkari ne vienmēr bija perfekti izgludināti.
Saimnieces no kaimiņu dzīvokļiem mēdza viņu aizrādīt:
— “Kāpēc tad vispār precējies, ja māju negribi turēt kā izstāžu zāli?”
Taču tieši viņu dzīvoklī vienmēr pulcējās cilvēki. Tur valdīja siltums, smiekli un mājīgums. Viesi atnāca — un negribēja doties prom.
Savukārt tā kaimiņiene, kura vienmēr spodrināja palodzes līdz spīdumam, pēc gadiem palika viena. Vīrs aizgāja — pie sievietes, kura, kā viņš pats teica, “prata priecāties par dzīvi”.
Pieci ieradumi, uz kuriem balstījās viņu laulība
1. Ēdiens — tas nav tikai receptes, bet kopā būšana
Vecmāmiņa negatavoja daudzslāņu salātus vai tortes ar krēmu. Viņu vakariņas vienmēr bija vienkāršas — zupa, kartupeļi, griķi, gaļa, mājās cepti pīrāgi. Galvenais nebija ēdienkarte, bet kopīgais rituāls. Katru vakaru viņa klāja galdu, aizdedzināja sveci — pat darba dienās. Un viņi sēdās pie galda kopā — bez steigas, bez televizora.
Vecmāmiņa bieži teica:
“Nav svarīgi, cik bagātīgi klāts galds. Svarīgi, lai tu esi blakus un dari to ar siltumu.”
Un vectēvs vienmēr atbildēja:
“Es atgriezos mājās ne pēc vakariņām. Es atgriezos tur, kur ir mājas sajūta.”
Tagad speciālisti to dēvē par “kopā pavadītu laiku ar jēgu”. Attiecības notur nevis ēdieni vai receptes, bet spēja redzēt un sadzirdēt otru cilvēku.
2. Mājas ir domātas dzīvei, nevis skatlogam
Vecmāmiņas mājās viss elpoja dzīvi — uz krēsla gulēja adījums, uz galda atvērta grāmata, blakus — avīzes. Tas nebija izstāžu dzīvoklis, bet vieta, kur jūt siltumu.
Kad kāds piezīmēja:
— “Zem gultas jau atkal putekļi!”
Vectēvs pasmaidīja:
— “Tas, kurš meklē putekļus, droši vien neredz cilvēkus virs tiem.”
Vecmāmiņa netīrīja māju, lai tā izskatītos perfekta — viņa to darīja, lai tajā būtu labi dzīvot.
“Tīrība nozīmē rūpes, bet pārlieka kārtība reizēm atņem mājīgumu,” viņa teica ar smaidu.
Un tiešām — svarīgāk ir siltums un prieks, nevis ideāli gluds grīdas segums.
3. Mierīga sieviete — laimīga sieviete
Vecmāmiņa nekad nepārvērtās par cilvēku, kas visu dara bez apstājas. Ja juta, ka vajag atpūtu — viņa atpūtās. Gāja pastaigāties, lasīja grāmatu, gulēja pusdienas miegu.
Reizēm viņa vienkārši teica:
— “Šodien es atpūšos. Un viss.”
Viņa uzskatīja:
“Cilvēks nevar dot labestību, ja pats ir tukšs. Vispirms jāparūpējas par sevi, tad pietiek siltuma arī citiem.”
Vectēvs bieži teica:
“Daudzas sievietes cenšas paveikt visu vienas. Bet ar laiku no tā pazūd vieglums un smaids. Mana Līga palika gaiša un sirsnīga līdz pat vecumam — jo prata saglabāt līdzsvaru un rūpēties par sevi.”
Speciālisti saka: ja cilvēks pārāk ilgi nedod sev atpūtu, viņš vairs nejūt prieku ne darbā, ne attiecībās. Viņš vienkārši sāk “dzīvot uz inerces”.
4. Palūgt palīdzību nozīmē ļaut otram būt vajadzīgam
Vecmāmiņa bieži teica ar smaidu:
— “Palīdzi man ar skapi.”
— “Ja iesi uz veikalu, paņem arī šo.”
— “Pieskati bērnu, kamēr es aizeju pie draudzenes”
Vectēvs nekad nejutās lieks. Kad vecmāmiņa lūdza palīdzību, viņš juta, ka ir daļa no kopējās dzīves.
Viņš teica:
“Skumji, kad mājās viss izdodas bez tevis. Tad sāc domāt — vai tiešām esi tur vajadzīgs?”
Kad vīrietis jūtas iesaistīts mājas dzīvē, viņš tajā arī paliek.
5. Sieviete nedrīkst aizmirst par sevi
Vecmāmiņa nekad neatmeta savus sapņus un intereses.
Viņa lasīja grāmatas, apmeklēja teātri, satikās ar draudzenēm un radīja lietas, kas iedvesmoja gan viņu pašu, gan citus.
Viņa bieži teica:
“Kad sieviete pārstāj rūpēties par sevi un saviem sapņiem, zūd arī tas īpašais starojums, kas reiz piesaistīja viņas vīrieti.”
Vectēvs bieži teica ar smaidu:
“Es izvēlējos sievieti ar dzīvesprieku un sapņiem, nevis cilvēku, kurš domā tikai par mājas darbiem. Viņa palika tāda visa mūža garumā.”
Ko rāda pētījumi
✔ Pārmērīga vēlme pēc ideālas kārtības mājās biežāk izraisa domstarpības un mazina apmierinātību ar attiecībām (Mišiganas Universitāte).
✔ Vīrieši, kuri jūtas iesaistīti mājas dzīvē, ir apmierinātāki ar attiecībām un jūtas vajadzīgi.
✔ Cilvēki vairāk pieķeras tiem, kas ir dabiski un patiesi, nevis tiem, kuri cenšas būt perfekti.
Kas notiek, kad galvenais mērķis ir ideāla kārtība
Kaimiņiene reiz atzinās vecmāmiņai:
— “Es centos būt nevainojama — gatavoju, tīrīju, gludināju. Bet kāpēc tagad esmu viena?”
Vecmāmiņa pasmaidīja un teica:
— “Tu uzcēli kārtību, bet ne radīji mājas sajūtu. Cilvēkiem vajag dzīvi, ne tikai ideālu virsmu.”
Pieci “gudrās vienkāršības” soļi
• Jo vienkāršāka ikdiena — jo siltāka atmosfēra mājās.
• Mājas ir kopīga telpa, nevis vienas personas pienākums.
• Atpūta ir enerģija attiecībām.
• Smiekli nozīmē vairāk nekā nevainojama kārtība.
• Palikt pašai sev — tā ir īstā stiprā puse.
Pēdējā saruna ar vectēvu
Es jautāju:
— “Kā būtu, ja vecmāmiņa būtu perfekta?”
Vectēvs atbildēja:
— “Tad man būtu bijusi sakārtota dzīve, bet ne sirds. Es dzīvoju ar sievieti, kura juta, smējās un mīlēja. To nevar aizstāt ar ideālu kārtību.”
Tas ir viss ilgstošas mīlestības noslēpums —
necensties izskatīties nevainojamai, bet būt dzīvespriecīgai un patiesai.
Ne radīt priekšstatu par laimi, bet to piedzīvot katru dienu.
Cilvēki attālinās ne no trūkumiem,
bet no sajūtas, ka blakus vairs nav īstuma.
