Ordersone skaidro šo parādību: “Senajās kultūras vīrieša skaistuma standarti bija pilnīgi citādi. Šodien, lieli “draudziņi” tiek skatīti kā īsta, vīrišķīga vīrieša lepnums, bet senāk, visi pierādījumi liecina, ka mazi draudziņi tika uzskatīti kā labāki.”
Labi, nav jau jābūt monstra izmēram, bet kāpēc tā?
“Lieli draudziņi tikai asociēti ar īpašām rakstura iezīmēm: muļķību, neglītumu un miesas kārībām. Piemēram, kā šis čalis:
Tikmēr ideālais grieķu vīrietis bija racionāls, intelektuāls un autoritatīvs. Viņi, tāpat iespējams mīlējās bieži, bet tam nebija nekāda sakara ar draudziņa izmēru, un viņa mazā mantība ļāva viņam saglabāt vēsu prātu, loģisko domāšanu.”
