Totāla noniecināšana kā kontroles forma. Andra jautājums nebija par interesi, bet gan par dominēšanas faktu. “Hobijs”: Viņš tīši pazemina viņas dzīves darbu līdz floristikas pulciņa līmenim. Signāls: “Nopietni ir tikai tas, ko daru es.” “Kādus četrus … vai piecus simtus?”: Viņš viņas darbam nosaka niecīgu, pēc viņa mērogiem, cenu, nepieļaujot domu, ka viņa varētu būt veiksmīga, jau iepriekš nostādot viņu lūdzējas pozīcijā.
“Lūpu krāsai pietiek?”: Tas ir kontrolteksts, viņš viņas finansiālo neatkarību reducē līdz primitīvam stereotipam (Sieviete = kosmētika). Signāls: “Tava nauda nav nopietna, īsto naudu atnesīšu es, tavs darbs ir būt skaistai.” Tas bija mēģinājums ieviest kontroli, parādīt viņai viņas vietu un likt justies atkarīgai, bet atkarīgu cilvēku ir vieglāk vadīt.
Patriarhālais “kontrakts”: drauds viņa pasaulei. Andris ir vecas, patriarhālas skolas cilvēks (Vīrietis – apgādnieks, sieviete – pavarda sargātāja). Viņa koordinātu sistēmā patstāvīga, veiksmīga sieviete ir programmas kļūme, drauds. Viņa attiecību modelis ir kontrakts, kurā viņš dod resursus un statusu, bet viņa – jaunību un apbrīnu. Šajā kontraktā nav punkta “partnere ar savu IT uzņēmumu”.
Tā kā viņš nevarēja ar viņu konkurēt viņas laukā (digitālā pasaule, tendences), viņš ievilka viņu savā, kur viņš ir karalis. Laukā, kur “īsta nauda” ir tikai vīriešiem, viņš nevēlējās iepazīties ar manu meitu, bet gan gribēja parādīt viņai viņas vietu.
Lasi vēl: Neekonomē šīm 11 lietām dzīvē un tu redzēsi kā veiksme atgriezīsies
Kā viss beidzās…
Klusums pēc viņa jautājuma ilga kādas desmit sekundes. Es klusēju, dodot Evai iespēju reaģēt kā “pieaugušajai”. Eva lēnām izņēma savu roku no viņa rokas, pacēla uz viņu acis – nevis “bērns”, bet “pieaugušais”. “Andri,” viņa teica ļoti klusi un skaidri. “Mans gada apgrozījums pagājušajā ceturksnī bija summa, par kuru var nopirkt trīs tādus automobiļus, kā jūsu, un “lūpu krāsai” es pārstāju prasīt mammai sešpadsmit gados.” Viņa piecēlās un teica:
“Mammu, es pavadīšu viesi.” Viņš aizgāja, tā arī nesapratis, kas notika, viņš bija pārliecināts, ka tikai “pajokoja”. Tajā vakarā Eva ilgi sēdēja manā virtuvē, nevis viņa dēļ, bet no domām par to kā cilvēks spriež par otru nemaz neko par viņu nezinot. Cik ļoti otram vajag justies pārākam par otru, lai SEV kaut ko pierādītu.
Viņa domāja par to, ka cilvēks, ar kuru viņa uz mirkli bija aizrāvies, ieraudzīja viņā nevis personību, bet gan skaistu lelli, pielikumu savam statusam. Es viņu apskāvu un domāju par to, ka mans iekšējais speciālists izrādījās pareizs, bet kā māte es biju lepna: mana meita ir pieaugusi, viņa redz noniecināšanu un nav gatava ar to piekrist ne par kādu naudu.
Attiecības ir pieaugušo dialogs. Šis stāsts nav par to, ka attiecības ar lielu vecuma starpību nav iespējamas. Tās ir iespējamas, bet tikai ar vienu nosacījumu: ja satiekas divi “pieaugušie”. Divi līdzvērtīgi cilvēki, kas ciena viens otra personību, darbu un pasauli. Bet, ja viens “vecāks” meklē sev “mazāko” kontrolei, tas beidzas, tā arī nesācies, dažreiz pēc viena vienīga jautājuma.
Vai jūsu dzīvē ir bijušas tādas situācijas, kad viena frāze vai jautājums acumirklī noņēma masku no cilvēka?
