Vitālijam nepatika būt sabiedrībā. Viņš uzskatīja, ka laipnība ir vājuma pazīme. Tāpēc Vitālijs bija noslēdzies
Piekāris zīmi “slēgts uz visiem laikiem” un… bija. Vienkārši bija. Bijušais darbmācības skolotājs, pieauguša dēla tēvs, kurš dzīvo citā pilsētā. Nakts sargs daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanas biedrībā. Atslēgas, lukturītis, veca jaka – tas viss viņam bija vajadzīgs. Un vēl klusums apkārt un domas, kas gadu gaitā vientulībā bija kļuvušas par smagiem akmeņiem.
Ceturtdienas rīts sākās kā parasti – ar rūgtu kafiju. Nakts bija nemierīga: trešā stāva iedzīvotāji atkal bija rīkojuši ballīti, un nācās kāpt augšā, klauvēt pie durvīm, brīdināt. Sākumā viņš mēģināja runāt ar cilvēkiem kā cilvēks ar cilvēku. Tipiskā tonī: “Jums taču ir sirdsapziņa, kaimiņi guļ…” Taču ātri saprata: bezjēdzīgi. Neviens nevienu neklausās. Katrs vārās savā sulā. Kā konservu kārba – cieši aizskrūvēta.
— Tādi ir tie cilvēki, — Vitālijs murmināja, velkot kājas pa pagalmu sava kāpņu telpas virzienā.
Ejot garām atkritumu tvertnēm, viņš ierasti saviebās no smakas. Atkritumus izveda neregulāri, īpaši rudenī. Atkal nāksies zvanīt pārvaldniekiem, klausīties solījumus. Bet kāda jēga? Viss atkārtojas kā “Murkšķa dienā”. Un pēkšņi viņš sastinga. Kaut kas sakustējās. Melnajā maisā. Sākumā viņš gribēja iet garām – mazums kas tur? Varbūt žurka… Taču kaut kas viņu apturēja. Smalks, tikko dzirdams pīkstiens.
Vitālijs apjuka. Tad lēnām, it kā piespiežot sevi, piegāja pie konteinera. Uzmanīgi paraustīja maisa malu. Pīkstiens kļuva skaļāks.
— Nu, kas tur tāds? — viņš nomurmināja, uzrunājot pats sevi. Atsēja mezglu — rokas kaut kā neklausīja. Ielūkojās iekšā un zaudēja valodu. Tur bija kucēns. Sīciņš, ar mitru spalvu, nosalis. Tikko dzimis, ar knapi pavērtām acīm. Uz pieres — dīvains balts plankums, līdzīgs zvaigznei.
— Tu jau nu gan… — vien spēja izdvest Vitālijs.
Kucēns skatījās uz viņu ar tām savām pavērtajām acīm – uzticīgi. It kā teiktu: “Nu ko, cilvēk? Izlem. Kas ar mani būs.”
— Tu ko, vecumdienās par dzīvnieku aizstāvi kļūsi? — viņš jautāja pats sev. — Pavisam jau? Ej mājās, tev jāguļ. Bet neaizgāja. Un kucēns, sajutis cilvēka roku siltumu, pielipa pie plaukstas un apklusa.
Nu, vecīt. Vienkārši noliec viņu atpakaļ un ej. Tu nevienam neko neesi parādā. Kāds viņu atstāja – tātad tā bija jādara. Tas nav tavs darbs… Un tad, it kā spītējot visām šīm domām, viņš uzmanīgi ielika kucēnu jakas iekšējā kabatā un steidzīgi devās uz kāpņu telpu. Ātri, it kā baidītos pārdomāt. Un kaut kur dziļi iekšā, zem rūgtuma un noguruma slāņiem, kaut kas sakustējās. Mazs, silts.
Vitālijs nezināja, ka šis mirklis — ir viņa atgriešanās punkts. Ka šis pīkstiens, šīs acis, šis baltums uz pieres zvaigznes formā izmainīs visu. Absolūti visu.
Nepieprasītais kaimiņš
Mājās Vitālijs bija apjucis. Viņš skatījās uz sīko radībiņu, kas drebēja uz viņa dīvāna, un saprata — viņam nav ne jausmas, ko darīt tālāk.
— Nu, un ko lai es tagad ar tevi iesāku? — viņš nopūtās, kasot pakausi.
Kucēns, it kā saprastu situāciju pīkstēja un mēģināja piecelties uz ķepiņām. Neveiksmīgi.
— Piens. Droši vien tev vajag pienu?
Vitālijs atvēra ledusskapi — tukšs, kā viņa dvēsele pēdējos gados. Tikai burka kabaču ikru un pāris olu.
— Nu tā…., — viņš sajuta pirmo neziņu. — Ar ko lai tevi baro?
Bet izvēles nebija. Nācās ietīt segā kucēnu un doties uz visu diennakti atvērto veikalu ap stūri. Tur vienmēr kāds staigā apkārt – kāds noteikti paņems.
— Vitālij, sveiki! — Zanda caururbjošā balss pārsteidza viņu kāpņu telpā. Kucēns, paslēpts zem jakas, apklusa, it kā zinādams.
— Labrīt, Zanda, — Vitālijs izspieda no sevis, domājot tikai par vienu — tikt garām.
— Kas tas jums tur? — viņas acis gandrīz izurbās caur viņa jaku. — Tik tiešām?.. Suns?!
— Tas ir uz laiku, — Vitālijs sajuta, kā sarkst kā puika, pieķerts ābolu čiepšanā. — Es vienkārši…
— Tas nozīmē, atkal visur suņu spalvas pa kāpņu telpu! — noteica kaimiņiene tik skaļi, ka augšā atskanēja.
Lasi vēl: Dārgākais suns pasaulē un daži fakti par to
Visa šī aina bija tik absurda, ka Vitālijs pat nespēja atrast atbildi.
— Ja ieraudzīšu kaut vienu spalvu… ! — Zanda izmeta un pazuda aiz savām durvīm.
Vitālijs lēnām izelpoja. Brīnišķīgs sākums.
Negaidīta palīdzība
— Vitālij, uzgaidiet!
Viņš jau bija pie izejas no kāpņu telpas, kad atskatījās. Uz kāpnēm stāvēja Olga no dzīvokļa pretī — apmēram sešdesmit gadus veca sieviete, ar laipnām acīm un vienmēr ietinusies šallē, pat vasarā.
— Es visu dzirdēju… — viņa pienāca tuvāk, pazeminot balsi. — Parādiet, ko jūs tur slēpjat?
Kaut kas viņas tonī lika Vitālijam uzticēties. Viņš uzmanīgi attaisīja jaku.
— Vai, — teica Olga, — pavisam maziņš!
Viņas acīs bija tik daudz patiesas līdzjūtības, ka Vitālijam nekas neatlika kā ticēt.
— Es nezinu, ko ar viņu darīt, — viņš atzinās.
— Man ir piens mājās, — Olga nočukstēja, skatoties apkārt, it kā dalītos valsts noslēpumā. — Es atnesīšu. Un pudelīte kaķēniem arī vēl ir no pagājušā gada, kad pagalmā bija kaķēni. Tiksiet galā?
Vitālijs tikai pamāja ar galvu, nespēdams pateikties vārdos. Un atgriezās dzīvoklī.
Dēla zvans
— Tēt? Kāpēc tu zvani tik agri? Kaut kas noticis?
Dēla balss, miegaina un neapmierināta, atsaucās. Kad viņi kļuva tik sveši?
— Igori, piedod… Man vajag padomu.
Vitālijs pats nesaprata, kāpēc piezvanīja. Varbūt vienkārši gribējās dzirdēt pazīstamu balsi. Varbūt cerēja uz atbalstu. Viņš izstāstīja visu uz vienas elpas. Telefonā iestājās klusums.
— Tēt, tu esi kaut ko sajaucis? — beidzot atbildēja dēls. — Tev taču ir sešdesmit divi! Kāds vēl kucēns? Un vispār — tu tikko tiec galā ar savu dzīvi, kur vēl šāda?
— Es vienkārši domāju…
— Atdod viņu kādam. Tu taču zini — tev jau tā ir grūti, kāpēc vēl papildus problēmas? Vitālijs sajuta, kā iekšā kaut kas savelkas. — Labi, Igori. Piedod, ka uzmodināju.
— Tēt, es to ne tā gribēju… — sāka dēls, bet Vitālijs jau bija nospiedis “beigt zvanu”.
Sapņi par pagātni
Tajā naktī Vitālijam sapņos rādījās Gaida. Īsta, smejoša, tajā zilajā kleitā, ko viņš tik ļoti mīlēja.
— Mīļais, tu taču vienmēr biji laipns, — viņa teica, pieskaroties viņa vaigam. — Kas ar tevi notika? Kad tu pārstāji redzēt pasauli sev apkārt?
— Kad tevis vairs nebija, — viņš atbildēja sapnī. — Bez tevis viss zaudēja jēgu.
— Nu ko nu runā niekus, — viņa pasmaidīja. — Jēga nekur nepazuda. Tu vienkārši pārstāji to meklēt.
Viņš pamodās ar tik reālām sajūtām. Blakus, sarāvies kamoliņā uz spilvena, gulēja kucēns. Mazs silts kucēns, uzticīgi pielipis viņa rokai. Un pēkšņi viņu pāršalca kā zibens doma: “Vai, es taču pirmo reizi trīs gadu laikā jūtu kaut ko citu kā tukšumu.”— Hei, mazais, kas ar tevi?
Un tad viņš atcerējās Olgu. Viņa kaut ko bija teikusi par dēlu… viņš laikam ir speciālists? Vitālijs sastinga viņas durvju priekšā, nespējot piezvanīt. Divi naktī, viņš ar kucēnu rokās, klauvē pie vientuļas sievietes durvīm. Pilnīgs absurds. Bet kucēns žēlabaini iepīkstējās, un Vitālijs apņēmīgi nospieda durvju zvanu.
Durvis atvērās gandrīz uzreiz, it kā Olga nemaz nebūtu gulējusi.
— Es atvainojos, ka traucēju, bet kucēns, — Vitālijs vienkārši teica, un šajos vārdos bija vairāk, nekā jebkurā paskaidrojumā.
— Nu, ko lai saka, Vitālij, — Olga dēls, jauns speciālists ar nogurušām acīm, noteica. — Kucēns ir ļoti mazs, tikko dzimis. Bez mātes šādiem ir ļoti grūti. Bet iespēja ir.
— Ko vajag darīt? — Vitālijs jautāja, pats neatpazīdams savu balsi — tik daudz tajā bija apņēmības.
— Īpašs ēdiens ik pēc divām stundām, pastāvīga kontrole… Nepārtraukta aprūpe. Godīgi sakot, tas būs liels darbs. Jūs tiešām esat gatavs?
Vitālijs paskatījās uz sīko radībiņu, kas ietilpa viņa plaukstā. Kas kaut kādu iemeslu dēļ bija izvēlējusies tieši viņu, Vitāliju. Un pēkšņi viņš saprata — pirmo reizi daudzu gadu laikā viņam ir parādījies mērķis. Kaut kas, dēļ kā ir vērts mosties no rīta.
— Jā, — viņš teica stingri. — Es tikšu galā.
Olga, kas stāvēja blakus, klusi uzlika roku viņam uz pleca. Un šajā vienkāršajā žestā bija vairāk atbalsta nekā visos vārdos, ko viņš bija dzirdējis pēdējos trīs gadus.
Pagāja divi mēneši. Suns no bezpalīdzīga kamoliņa bija pārvērties par nebēdnīgu kucēnu ar neizsīkstošu enerģiju un neticamu spēju apgriezt dzīvokli kājām gaisā. Un vēl — smieklīgs atklājums — viņš iemācījās smieties. Pa īstam, no sirds, kad suņuks nopietni dzenāja savu asti vai mēģināja riet uz savu atspulgu spogulī.
Dzīvoklis, kas agrāk bija kā muzejs, piepildījās ar dzīvību. Rotaļlietas uz grīdas, paklājiņš pie dīvāna, bļodiņas virtuvē — tas viss radīja dīvainu mājīguma sajūtu, kas agrāk ļoti pietrūka.
Lasi vēl: Suns gulēja uz sliedēm un nemēģināja aizbēgt, pieejot tuvāk sapratām iemeslu
Saikņu atjaunošana
— Tēt, tu esi mājās? — dēla balss skanēja nedroši.
Vitālijs apjuka, neticēdams savām ausīm. Dēls? Šeit?
— Nāc augšā, — viņš vien spēja izspiest.
Igors stāvēja uz sliekšņa — pieaudzis, ar vieglu sirmumu deniņos. Rokās — iepirkumu maisiņš no zooveikala.
— Es padomāju… nu, tavam suņukam tas varētu noderēt… — viņš pasniedza maisiņu, izvairīdamies skatīties tēvam acīs.
Vitālijs paņēma maisiņu, ieskatījās — augstākās kvalitātes suņu barība, rotaļlietas, siksniņa ar adreses birku.
— Paldies, — viņš klusi teica un atvēra durvis plašāk. — Ienāksi?
Tajā vakarā viņi runāja daudz — patiesi, kā nebija runājuši gadiem. Par mammu, par pagātni, par to, cik abiem bija grūti. Un Vitālijs — par to, ka noslēdzās tieši tad, kad dēlam viņu visvairāk vajadzēja.
Un, protams, sarunas centrā bija suņuks — kurš paspēja trīs reizes sapīties Igoram šņorēs un aizmigt viņam klēpī.
