Sapņi par pagātni
Tajā naktī Vitālijam sapņos rādījās Gaida. Īsta, smejoša, tajā zilajā kleitā, ko viņš tik ļoti mīlēja.
— Mīļais, tu taču vienmēr biji laipns, — viņa teica, pieskaroties viņa vaigam. — Kas ar tevi notika? Kad tu pārstāji redzēt pasauli sev apkārt?
— Kad tevis vairs nebija, — viņš atbildēja sapnī. — Bez tevis viss zaudēja jēgu.
— Nu ko nu runā niekus, — viņa pasmaidīja. — Jēga nekur nepazuda. Tu vienkārši pārstāji to meklēt.
Viņš pamodās ar tik reālām sajūtām. Blakus, sarāvies kamoliņā uz spilvena, gulēja kucēns. Mazs silts kucēns, uzticīgi pielipis viņa rokai. Un pēkšņi viņu pāršalca kā zibens doma: “Vai, es taču pirmo reizi trīs gadu laikā jūtu kaut ko citu kā tukšumu.”— Hei, mazais, kas ar tevi?
Un tad viņš atcerējās Olgu. Viņa kaut ko bija teikusi par dēlu… viņš laikam ir speciālists? Vitālijs sastinga viņas durvju priekšā, nespējot piezvanīt. Divi naktī, viņš ar kucēnu rokās, klauvē pie vientuļas sievietes durvīm. Pilnīgs absurds. Bet kucēns žēlabaini iepīkstējās, un Vitālijs apņēmīgi nospieda durvju zvanu.
Durvis atvērās gandrīz uzreiz, it kā Olga nemaz nebūtu gulējusi.
— Es atvainojos, ka traucēju, bet kucēns, — Vitālijs vienkārši teica, un šajos vārdos bija vairāk, nekā jebkurā paskaidrojumā.
— Nu, ko lai saka, Vitālij, — Olga dēls, jauns speciālists ar nogurušām acīm, noteica. — Kucēns ir ļoti mazs, tikko dzimis. Bez mātes šādiem ir ļoti grūti. Bet iespēja ir.
— Ko vajag darīt? — Vitālijs jautāja, pats neatpazīdams savu balsi — tik daudz tajā bija apņēmības.
— Īpašs ēdiens ik pēc divām stundām, pastāvīga kontrole… Nepārtraukta aprūpe. Godīgi sakot, tas būs liels darbs. Jūs tiešām esat gatavs?
Vitālijs paskatījās uz sīko radībiņu, kas ietilpa viņa plaukstā. Kas kaut kādu iemeslu dēļ bija izvēlējusies tieši viņu, Vitāliju. Un pēkšņi viņš saprata — pirmo reizi daudzu gadu laikā viņam ir parādījies mērķis. Kaut kas, dēļ kā ir vērts mosties no rīta.
— Jā, — viņš teica stingri. — Es tikšu galā.
Olga, kas stāvēja blakus, klusi uzlika roku viņam uz pleca. Un šajā vienkāršajā žestā bija vairāk atbalsta nekā visos vārdos, ko viņš bija dzirdējis pēdējos trīs gadus.
Pagāja divi mēneši. Suns no bezpalīdzīga kamoliņa bija pārvērties par nebēdnīgu kucēnu ar neizsīkstošu enerģiju un neticamu spēju apgriezt dzīvokli kājām gaisā. Un vēl — smieklīgs atklājums — viņš iemācījās smieties. Pa īstam, no sirds, kad suņuks nopietni dzenāja savu asti vai mēģināja riet uz savu atspulgu spogulī.
Dzīvoklis, kas agrāk bija kā muzejs, piepildījās ar dzīvību. Rotaļlietas uz grīdas, paklājiņš pie dīvāna, bļodiņas virtuvē — tas viss radīja dīvainu mājīguma sajūtu, kas agrāk ļoti pietrūka.
Lasi vēl: Suns gulēja uz sliedēm un nemēģināja aizbēgt, pieejot tuvāk sapratām iemeslu
Saikņu atjaunošana
— Tēt, tu esi mājās? — dēla balss skanēja nedroši.
Vitālijs apjuka, neticēdams savām ausīm. Dēls? Šeit?
— Nāc augšā, — viņš vien spēja izspiest.
Igors stāvēja uz sliekšņa — pieaudzis, ar vieglu sirmumu deniņos. Rokās — iepirkumu maisiņš no zooveikala.
— Es padomāju… nu, tavam suņukam tas varētu noderēt… — viņš pasniedza maisiņu, izvairīdamies skatīties tēvam acīs.
Vitālijs paņēma maisiņu, ieskatījās — augstākās kvalitātes suņu barība, rotaļlietas, siksniņa ar adreses birku.
— Paldies, — viņš klusi teica un atvēra durvis plašāk. — Ienāksi?
Tajā vakarā viņi runāja daudz — patiesi, kā nebija runājuši gadiem. Par mammu, par pagātni, par to, cik abiem bija grūti. Un Vitālijs — par to, ka noslēdzās tieši tad, kad dēlam viņu visvairāk vajadzēja.
Un, protams, sarunas centrā bija suņuks — kurš paspēja trīs reizes sapīties Igoram šņorēs un aizmigt viņam klēpī.
