Ārā valdīja īsta Vidzemes ziema. Cēsu klusās, bruģētās ieliņas bija pārklātas ar biezu sniega segu, un laternu gaisma tajās radīja gandrīz vai pasakainu noskaņu.
Taču salts vējš, kas pūta no Gaujas senlejas puses, atgādināja, ka ziema nav nekāds joks. Es stāvēju pie spoguļa savā nelielajā dzīvoklī un pēdējo reizi piekārtoju frizūru. Man ir piecdesmit astoņi gadi. Šajā vecumā katrs jauns randiņš ir kā mazs piedzīvojums, kurā tu ej ar sapratni, ka brīnumi notiek reti, bet sirds klusībā tomēr tos gaida.
Es biju izvēlējusies savu mīļāko tumši zilo kleitu – tādu, kas neizceļas, bet liek justies pārliecinātai par sevi. Šovakar man bija paredzēta tikšanās, kuru es gaidīju ar īpašu siltumu.
Andrim ir sešdesmit. Mēs bijām iepazinušies pirms aptuveni diviem mēnešiem. Viņš man šķita kā īsts dārgums – vīrietis, kurš prot sarunāties, kurš interesējas par vēsturi un kurš vienmēr bija nevainojami pieklājīgs.
Mūsu iepriekšējās tikšanās reizes pagāja staigājot pa Cēsu pils parku un malkojot tēju vietējās kafejnīcās. Viņš radīja iespaidu par cilvēku, kuram vērtības ir savā vietā. Tieši tāpēc, kad viņš uzaicināja mani pie sevis uz mājām, es jutos pagodināta.
“Līga, šis aukstums ārā ir neizturams,” viņš teica savā mierīgajā balsī. “Es negribu tevi dzenāt pa ielām. Esmu izlēmis šovakar pagatavot ko īpašu. Mājīgas vakariņas, klusa mūzika un mēs abi. Gribu tevi palutināt ar savām receptēm.” Man tas šķita tik romantiski.
Šajos gados vīrietis, kurš pats grib stāvēt pie plīts, lai iepriecinātu sievieti, šķiet gandrīz kā mīts. Es veltīju laiku, lai atrastu labākās konfektes, un ar vieglu sirdi devos ceļā, pat nenojaušot, kas mani sagaida aiz viņa durvīm.
Viesmīlība, kas sākās ar dīvainu sajūtu
Kad es piebraucu pie viņa mājas, sniegs sāka snigt vēl intensīvāk. Kāpņu telpā valdīja miers, un es pat nedaudz satraucos – kā nekā pirmā reize viņa privātajā telpā. Andris atvēra durvis, smaidīgs un galants. “Līga, jūs izskatāties satriecoši, šī krāsa jums patiešām piestāv,” viņš noteica un palīdzēja man novilkt mēteli.
Dzīvoklis bija kārtīgs, kā jau vīrietim, kurš dzīvo viens, taču gaisā virmoja kaut kas dīvains. Tur nesmaržoja pēc cepeša vai garšvielām. Tur valdīja tāda kā nedaudz sastāvējusies, mitra smaka, ko es sākumā norakstīju uz vecās ēkas īpatnībām.
Viņš mani aicināja viesistabā. Galds bija pārklāts ar glītu galdautu, bet uz tā stāvēja tikai divas glāzes un viena vientuļa svece. Nevienas uzkodas, neviena šķīvja. Tukšums. — Andri, es laikam esmu atnākusi krietni par agru? — es pajautāju, mēģinot pajokot.
— Tas aukstums manī ir radījis pamatīgu izsalkumu. — Nē, nē, viss ir tieši pēc plāna! — viņš noslēpumaini nosmīnēja. — Īstā darbība notiek virtuvē. Nāc, es tev parādīšu.
Kad es pārkāpu virtuves slieksnim, mans smaids burtiski pazuda. Tas, ko es ieraudzīju, nebija nekādas romantiskas vakariņas. Izlietne bija piekrauta ar netīriem traukiem – tie tur stāvēja acīmredzami ne pirmo dienu.
Kafijas biezumi sakaltuši krūzēs, katli ar piedegušām malām. Uz galda haosā mētājās produkti: jēla gaļa, nemazgāti sakņaugi ar visām zemēm un kartupeļu maiss stūrī. Nekas pat nebija sākts gatavot.
— Re, kā mums te iet, — Andris teica, atspiežoties pret durvju stakti. — Kaujas lauks ir gatavs.
Saimnieciskuma tests un negaidītais pavērsiens
Es stāvēju savā svētku kleitā un nespēju noticēt redzētajam. — Andri, kas tas viss ir? Tu taču teici, ka pagatavosi vakariņas… Viņš pienāca man tuvāk, un viņa skatienā parādījās tāda kā pedantiska stingrība. — Redzi, Līga, es meklēju nevis vienkārši partneri izklaidēm, bet gan sievieti, kura būs īsta saimniece.
Manos gados tēlot romantiķi vairs nav jēgas. Restorānos mēs redzam tikai glītu bildi, bet es gribu zināt, kāda tu esi sadzīvē. Es speciāli traukus nemazgāju trīs dienas. Gribu redzēt, kā tu reaģēsi.
Viņa balss bija mierīga, pat augstprātīga. — Sievietes mēdz stāstīt, cik viņas ir čaklas, bet es ticu tikai darbiem. Tas, kā sieviete kustas virtuvē, kā viņa mazgā šķīvi – tas parāda viņas dvēseli. Tev priekšauts ir tur uz pakaramā.
Gatavosim kopā? Es gribu redzēt, kā tev sanāk tās mērces, par kurām tu tik daudz stāstīji.
Tajā brīdī es sajutos tā, it kā būtu iemaldījusies kaut kādā dīvainā realitātes šovā. Tas nebija joks vai nejaušība – tas bija aprēķināts, auksts tests. Viņš mani uzaicināja, lai pārbaudītu, vai esmu pietiekami “noderīga” viņa saimniecībai.
— Andri, tu tiešām domā, ka es šovakar esmu atnākusi, lai berztu tavas pannas? — es pajautāju, cīnoties ar augošu kamolu kaklā. — Bet Līga, ja mēs būsim kopā, tā būs mūsu ikdiena! Kāpēc tēlot? Es gribu redzēt, ka tu spēj parūpēties par māju.
Ja tu tagad šķobies par traukiem, ko tu darīsi, kad man būs temperatūra un būs vajadzīga kopšana? Tu esi moderna sieviete, kam tikai prieki galvā, vai tomēr tāda, kas saprot savu sūtību?
Šī manipulācija bija tik prasta, ka es pat nezināju – smieties vai raudāt. Viņš mēģināja man iestāstīt, ka mana atteikšanās kļūt par bezmaksas apkalpotāju šajā vakarā ir mans kā sievietes “brāķis”.
Es atcerējos savus trīsdesmit gadus laulībā, kur es biju darījusi visu, un sapratu, ka vairs nekad neļaušu sev ko tādu nodarīt.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, ko es viņam atbildēju un kāpēc šis vakars beidzās ātrāk, nekā Andris bija cerējis.
