“Stāstot saviem draugiem un ģimenes locekļiem, kā jūs septiņas dienas rūpējāties par manu sievu, Lauru Luisu, kas izrādījās viņas dzīves pēdējās dienas, viņi mani apturēja pie aptuveni piecpadsmitā darbinieka, kura vārdu un uzvārdu spēju nosaukt.
Manā sarakstā ir ārsti, medicīnas māsas, elpceļu speciālisti, sociālie darbinieki…pat apkopēji, kas rūpējās par manu sievu.
Viņi man jautāja, ka gan es spēju atcerēties visu šo cilvēku vārdus.
Es atbildēju: “Kā gan es spētu tos aizmirst.”
Ikviens no jums pret Lauru izturējās ar augstāko profesionalitāti, laipnību un cieņu, arī tad, kad viņa nebija nomodā.
Kad viņai bija jāsaņem zāļu injekcija, medicīnas māsas atvainojās un paskaidroja, ka tas būs nedaudz sāpīgi, neatkarīgi no tā vai Laura to dzirdēja.
Kad ārsts ar stetoskopa palīdzību izklausīja viņas plaušas, brīdī, kad viņas naktskrekls sāka slīdēt nost, viņš to pavilka augšup, lai cienīgi piesegtu viņas augumu.
Slimnīcas darbinieki apsedza viņu ne tikai tad, kad Lauras ķermenim bija nepieciešama termoregulācija, bet arī tad, kad telpā tika atvērts logs.
Personāls rūpējās arī par Lauras vecākiem, palīdzot viņiem apsēsties palātā izvietotajos atzveltnes krēslos un katru stundu atnesot viņiem dzeramo ūdeni, kā arī profesionāli un ar vislielāko pacietību atbildot uz ikvienu viņu uzdoto ar medicīnu saistīto jautājumu.
Lauras tēvs, kurš pats ir ārsts jutās iesaistīts viņas aprūpē. Jūs nespējat iedomāties, cik viņam tas bija svarīgi.
Vēl es vēlos pateikties par to, kā jūs izturējāties arī pret mani.
Kā gan man bez jums izdotos sevī atrast pietiekoši daudz spēka, lai pārdzīvotu šo nedēļu?
Cik daudz reižu jūs ienācāt palātā un redzējāt mani raudam, noliekot galvu uz viņas plaukstas, tajā pašā laikā netraucējot mani jūs veicāt visus savus pienākumus.
Cik gan reižu jūs man palīdzējāt palātā esošos atzveltnes krēslus novietot pēc iespējas tuvāk viņas gultai, par spīti tam, ka pie tās atradās dažnedažādu vadu un caurulīšu mudžeklis.
Cik reižu jūs ienācāt palātā, lai uzzinātu vai man nav nekas nepieciešams, tai skaitā ēdiens vai ūdens, tīras drēbes vai duša, tāpat man tika piedāvāts izskaidrot dažādu procedūru norisi, ka arī psiholoģisks atbalsts.
Vai jūs spējat saskaitīt cik reižu jūs mani apskāvāt un mierinājāt, kad biju sagrauts vai apjautājāties par to, kāda bija Laura. Jūs ar mani runājāt un aplūkojāt fotoattēlus, kuros viņa bija redzama un lasījāt manis veidotos aprakstus par viņu.
Cik gan reižu jums nenācās man sniegt sliktas ziņas, tomēr jūs to izdarījāt ar dziļāko līdzjūtību un skumjām acīm.
Kad man radās nepieciešamība izmantot datoru ārkārtas e-pasta nosūtīšanai, jūs darījāt visu, lai tas būtu iespējams.
Kad es nevienam neko nesakot ielavījos palātā ar kādu ļoti īpašu ciemiņu, mūsu kaķi Kolu, lai viņš spētu pēdējo reizi nolaizīt viņas seju, jūs izlikāties neko neredzam.
Turklāt kādā īpašā vakarā jūs man ļāvāt pārņemt kontroli pār intensīvās aprūpes palātu un uzaicināt tajā 50 Lauras dzīvē īpašākos cilvēkus – viņas draugus, kolēģus un ģimenes locekļus.
Tā bija mīlestības pilna atkalredzēšanās, kuras laikā tika spēlēta ģitāra, dziedātas dziesmas un pat dejotas dejas, es uzzināju, cik dziļi un patiesi mana sieva bija iedvesmojusi citus cilvēkus.
Tas bija pēdējais manas laulības vakars, mums tas bija pēdējais un tas nebūtu noticis bez jūsu atbalsta.
Patiesībā bija vēl kāds brīdis – vesela stunda- kuru es nekad neaizmirsīšu.
Pēdējā dienā, kad gaidījām Lauras orgānu ziedošanas operāciju, vienīgais, ko vēlējos bija palikt divvientulībā ar viņu.
Tomēr ģimenes locekļi un draugi pastāvīgi ieradās, lai atvadītos no Lauras, bet laiks bija skaitīts. Visbeidzot ap plkst. 16.00 visi bija prom un es biju tik emocionāli un garīgi izsmelts, ka man bija nepieciešama snauda.
Es palūdzu medicīnas māsām, Donnai un Dženai, vai viņas nevarētu man palīdzēt atkal pie Lauras gultas piebīdīt atzveltnes krēslu. Viņām prātā iešāvās kāda labāka doma.
Lasi vēl: Iepazīsties ar “nāras mazuli”: sirdi plosoši FOTO, kas parāda meitenītes ciešanas
Viņas man palūdza uz kādu brīdi iziet no palātas un, kas es tur atgriezos, viņas bija pabīdījušas Lauru uz labo pusi, lai es pēdējo reizi varētu gulēt viņai blakus.
Es pavaicāju, vai viņas var man dot aptuveni stundu laika. Viņas pamāja ar galvu un devās prom, izslēdzot gaismu un aiztaisot aizkarus.
Es piespiedu savu ķermeni viņas miesai. Viņa izskatījās tik skaista, es viņai to pateicu noglāstot matus un seju.
Tas bija mūsu pēdējais brīdis kopā. Tas bija emocionālāk un aizkustinošāk par visu, ko esmu piedzīvojis. Un tad es iemigu.
Es šo pēdējo stundu atcerēšos visu atlikušo dzīvi. Tā bija augstākā dāvana, kāda man jelkad dota. Un man par to jāpasakās Donnai un Dženai.
Patiesībā, esmu jums visiem milzīgu pateicību parādā.
Ar mūžīgu pateicību un mīlestību,
Pīters Demarko.”