Aivars mani uzrunāja pagājušajā svētdienā, tieši pirms došanās ārā no mājas, kad mūsu Jelgavas dzīvoklī valdīja ierastais brīvdienu miers.
Mēs esam precējušies jau desmit gadus. Es strādāju par nekustamo īpašumu speciālisti, bet Aivars ir būvniecības projektu vadītājs. Līdz šim mūsu attiecības šķita stabilas, varbūt mazliet apdzisušas, bet uzticamas: kopīgas vakariņas, brīvdienu izbraucieni uz Zemgales laukiem un ikdienas jautājumi par saimniecību.
Aivaram ir četrdesmit deviņi, man – četrdesmit četri. Mums nav bērnu, tāpēc bieži esam veltījuši laiku saviem hobijiem. Vai vismaz es tā domāju.
Pēdējo gadu laikā Aivars arvien biežāk sāka “braukt makšķerēt”. Katru otro svētdienu, neatkarīgi no laikapstākļiem, viņš pošas uz Lielupi. “Zane, man vajag to mieru, saproti? Tikai es, Māris un ūdens,” viņš parasti noteica, metot plecā savu veco mugursomu.
Es tam ticēju gandrīz nedomājot. Kāpēc gan ne? Vīrietis strādā smagu darbu, viņam vajag izvēdināt galvu. Patiesībā es pat priecājos, ka viņam ir šāda nodarbe, kas dāvā mieru.
Ārā valdīja ass februāra sals, kas šajās dienās mūsu Zemgali bija pamatīgi piesaldējis. Skatoties, kā vējš dzenā sniega vērpetes gar Lielupes krastu, es neviļus iedomājos par Aivaru – sēdēt tādā aukstumā uz ledus stundām ilgi šķita kā īsts pārbaudījums.
Šī sajūta manī vienmēr radīja vēlmi viņu atgriežoties sagaidīt ar karstu tēju un kārtīgām vakariņām, lai vīrs pēc tās ‘salšanas’ beidzot varētu sasildīties.
Lielupes miers un pirmās dīvainības
Viss sākās tajā svētdienā. Aivars pošas, bet es pamanu – viņa mugursoma izskatās dīvaini saplakusi. Es neesmu nekāda eksperte, bet desmit gadu laikā esmu redzējusi, kā izskatās makšķernieka ekipējums.
— Klau, Aivar, nu kā var desmit gadus braukt copēt un ne reizi nepaņemt līdzi makšķeres? Pat spiningu neredzu, — es jautāju, vērojot, kā viņš velk kājās parastus pilsētas apavus, nevis siltos gumijas zābakus.
Viņš pat neapjuka. Sejā iezīmējās tas pats vecais, nedaudz nogurušais smīns.
— Zane, nu cik mēs varam par to runāt! Viss inventārs man šos desmit gadus stāv Mārim garāžā, turpat pie Lielupes krasta. Kāpēc man tās makšķeres stiept cauri visai Jelgavai un skrāpēt mašīnas salonu? — viņš uzreiz atbildēja, pat nepaceļot acis.
Sākumā saruna beidzās. Es paliku virtuvē, vērojot, kā viņa auto izbrauc no pagalma. Likās, ka viss ir kārtībā, līdz brīdim, kad mans skatiens aizķērās aiz kumodes.
Tur, starp avīzēm un vecām kvītīm, gulēja maza, zaļa ierīce – rācijaukla. Tā bija dāvana māsas dēlam, kas pie mums bija aizķērusies. Raidītājs izskatījās pēc maza, mīlīga lācīša. Tajā brīdī manā galvā kaut kas nostrādāja. Pilnīgi impulsiīvi es biju paspējusi to iemest Aivara somas sānu kabatā, kad viņš pēdējo reizi ieskrēja vannasistabā.
Kamēr gaidīju pirmo signālu, virtuvē valdīja pilnīgs klusums. Es sēdēju pie galda, vērojot, kā aiz loga lēnām iedegas gaismas Lielupes promenādē, un pati sevi mēģināju pārliecināt, ka visa šī rīcība ir viena liela muļķība. Jutos pat nedaudz vainīga – nu, ko gan es cerēju tur sadzirdēt?
Visticamāk, rācijā atskanētu tikai spalgs vēja troksnis vai Māra pukstēšana par to, ka upē šodien atkal nekas neķeras. Es burtiski meklēju jebkuru attaisnojumu, lai tikai mana rīcība izrādītos lieka paranoja un mūsu mierīgā dzīve varētu turpināties.
Pēc nepilnām desmit minūtēm rācijā atskanēja troksnis – drēbju berzēšanās un tad pēkšņi… ļoti specifisks, metālisks pīkstiens. Es sastingos. Tas bija manas māsas Elīnas daudzdzīvokļu mājas domofona skanējums, kad tajā ievada kodu vai pieliek čipu.
Tādu skaņu es pazītu starp tūkstošiem, jo pati tur biju viesojusies neskaitāmas reizes. Tad atskanēja kāpņu telpas smago durvju čīkstoņa un lifta attālais troksnis. Viņš nebija Lielupē. Viņš bija tepat kaimiņos, pie manas pašas māsas.
Silta pica un desmit gadus koptie meli
Es sēdēju nekustīgi. Rācijā atskanēja durvju vēršanās un Elīnas balss – tik skaidra, it kā viņa stāvētu man blakus.
— Nu, beidzot tu esi klāt! Es jau sāku domāt, ka tava saimniece tevi šodien neizlaidīs, — viņa teica ar tādu kā kaitinošu ķiķināšanu.
— Jā, Zane atkal par makšķerēm sāka prasīt. Desmit gadus viņa tic tam stāstam par Māra garāžu, — Aivara balss skanēja atviegloti. — Ak dievs, beidzot miers. Kas mums vakariņās?
— Pasūtīju lielo picu un alu. Met to tukšo somu pie durvīm un atslābsti. Starpbrīdī man virtuvē krānu paskatīsies? Pil atkal, — Elīna noteica tik dabiski, it kā tas būtu viņu kopīgais svētdienas rituāls jau gadiem.
Es malkoju atdzisušu tēju un jutu, ka man kļūst arvien karstāk. Es saprotu, ka vīrietim vajag atpūtu, taču šajā situācijā tas izskatījās kaut kā… baisi. Desmit gadus mans vīrs un mana māsa veidoja šo mazo, mājīgo teātri man aiz muguras.
Aivars rācijā turpināja sūdzēties par to, ka es esmu “pārāk pedantiska” un ka pie manis mājās nekad nevarot tā “vienkārši pagulēt dīvānā pie TV”. Viņš ēda picu, ko es dzirdēju pēc skaņas, un analizēja hokeja spēli.
Tajā brīdī manī kaut kas salūza. Es sapratu, ka šis vīrietis neskatās uz Lielupes viļņiem – viņš skatās tikai uz savu komfortu, ko mana māsa viņam nodrošināja uz manu melu rēķina.
Mirkli, kad pasaule apgriezās kājām gaisā
Vakars tuvojās noslēgumam. Rācijā dzirdēju, kā viņi spriež, ko teikt man – cik zivis šoreiz “atlaistas” un kāpēc Mārim neesot veicies. Tajās balsīs nebija ne miņas no mulsuma, tikai tāds kā “darījuma” miers.
Es rīkojos bez liekām emocijām, jo viss beidzot bija tapis skaidrs. Es negaidīju viņu mājās, bet pati devos pie Elīnas. Nostājusies pie durvīm, es nevis zvanīju, bet piespiedu rācijas pogu un runāju tieši tajā zaļajā lācītī, kas gulēja Aivara somā turpat viņu priekšā.
— Aivar, hokejs tiešām ir interesants, — es teicu mierīgā balsī. — Bet tu aizmirsi paņemt zobu birsti. Picas smaka rīt būs nepanesama.
Es stāvēju aiz durvīm un dzirdēju, kā Elīnas dzīvoklī viss pēkšņi apklust. Tad durvis strauji atvērās. Tur stāvēja viņi abi – apjukuši, mēmi, ar picas šķēli rokās.
— Nu, varbūt tevi aizvizināt līdz mājām? — Aivars stostījās, mēģinot tvert pēc savas tukšās mugursomas.
— Nē, paldies. Paliec tepat. Tev te tik labi padodas “makšķerēt”, — es atteicu. Es gribēju tikai vienu: lai šie meli beidzas.
Šķir otru lapaspusi, lai uzzinātu, kas notika pirmdienas rītā un kāda bija mana atbilde uz māsas zvanu
