Pirmdienas rīts Jelgavā sākās kā parasti, taču es iekšēji jutos neparasti viegla. Ap desmitiem pie mana darba galda birojā parādījās Aivars. Viņš vairs neizskatījās pašapmierināts, drīzāk kā cilvēks, kurš pēkšņi pamanījis, ka zeme zem kājām ir pazudusi.
— Zane, labrīt. Mēs varam parunāt? Tas vakars… tas nebija tā, kā izskatījās. Es vienkārši gribēju atslēgties no stresa, un Elīna man tikai palīdzēja, — viņš teica, nemierīgi dīdoties. — Tiešām, nekas vairāk tur nebija. Tikai pica un miers.
Es klusēdama atvēru atvilktni, izņēmu savu parakstīto iesniegumu par atvaļinājumu (vai vienkārši nodūru acis pie ekrāna) un mierīgi sakārtoju mapes uz galda. Viņa klātbūtne man vairs neizraisīja man īpašas emocijas.
— Es tev atdošu naudu par pēdējiem rēķiniem, — viņš turpināja, redzot manu vienaldzību. — Varbūt mēs varam mēģināt vēlreiz? Tie taču tikai daži meli par makšķerēšanu, gan jau nešķirsi ģimeni tāda sīkuma dēļ, — viņš neveikli iesmējās.
Es tikai pasmaidīju un mierīgi noteicu:
— Aivar, te nav runas par makšķerēm. Te ir runas par to, ka man beidzot ir laiks pašai sev.
Tajā brīdī es sapratu – viņš man vairs nav nekas. Šis piedzīvojums bija mana biļete uz jaunu, mierīgu dzīvi bez meliem.
Otrā iespēja vai vienvirziena biļete
Pagāja divas nedēļas. Aivars bija izvācies, bet Elīna darbā izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Līdz kādā vēlā trešdienas vakarā manā telefonā iemirgojās ziņa no viņas:
“Zane, Aivars ir pilnīgi salūzis. Viņš nesaprot, kāpēc tu viņu nepieņem atpakaļ. Varbūt tomēr piedosi? Viņš taču gribēja tikai nedaudz atpūsties no tavas mūžīgās kārtības…”
Es skatījos uz šo ziņu un jutu nevis aizvainojumu, bet dzidru skaidrību. Mana atbilde bija īsa:
“Elīna, runa nav par atpūtu. Runa ir par cieņu. Vīrietis, kurš desmit gadus melo savai sievai, un māsa, kura to atbalsta, meklē nevis ģimeni, bet ērtības. Es vairs nevēlos būt daļa no šī teātra.”
Viņa neatbildēja. Kopš tās dienas mēs vairs nesazināmies.
Tagad, atskatoties uz to vakaru, es saprotu ko svarīgu. Dažreiz mēs, sievietes, baidāmies izskatīties “aizdomīgas”, tāpēc gadiem pieņemam absurdus stāstus par “makšķerēm garāžā”.
Bet tajā vakarā es ne tikai uzzināju, ka vīrs man melo. Es sapratu, ka pati biju kļuvusi pārāk “ērta”.
Vīrietis pēc piecdesmit, kurš nejūt ne mazāko mulsumu par to, ka zog laiku no savas ģimenes, nemainīsies. Viņš nevis brauca makšķerēt, bet gan rēķinājās ar manu lētticību.
Mana lētticība beidzās tieši tajā brīdī, kad sapratu – labāk ir vienai pastaigāties gar Lielupi ar rāciju kabatā kā joku, nekā dzīvot ar cilvēku, kuram tavi pārdzīvojumi ir tikai “sīkums”.
Mīļās dāmas, ticiet savai intuīcijai. Ja desmit gadus mājās nav nevienas zivs un makšķeres “stāv garāžā” – tad tur arī slēpjas patiesība. Un tas zaļais rācijas lācītis? Tā nav rotaļlieta. Tā ir brīvības atslēga, kuru nevajadzētu ignorēt.
