— Bet ko tagad darīt? — viņš burtiski nevarēja atrast jaunus vārdus, saskaroties ar skarbo realitāti. — Līme taču sakaltīs, tapetes būs sabojātas! Kur man gulēt? Uz paklājiņa priekšnamā vai vannā?
— Nu, es īsti nezinu, — es vienaldzīgi paraustīju plecus. — Vari, protams, saņemties un pabeigt līmēt, kamēr vēl kaut ko var glābt. Bet vari arī turpināt baudīt savas svētās tiesības uz atpūtu un mēģināt gulēt stāvus koridorā. Izvēle ir tavās rokās, dārgais.
Es pagriezos un aizgāju uz virtuvi, lai lēnām malkotu tēju. Nākamo pusstundu es klausījos, kā viņš nervozi staigā pa gaiteni un kaut ko purpina par “sieviešu stulbumu” un “neprognozējamu raksturu”. Taču tad es dzirdēju smagu, samierniecisku nopūtu, klusus tekstus caur zobiem un beidzot — bīdāmo kāpņu džinkstoņu.
Līdz diviem naktī Jānis viens pats līmēja tapetes, ar vaidu bīdīja smago skapi atpakaļ vietā un pēc tam uz ceļiem mazgāja grīdu no lipīgajiem līmes pleķiem. Perspektīva pavadīt nakti mājas gruvešos izrādījās daudz spēcīgāka par viņa leģendāro slinkumu. Es nepalīdzēju. Es mierīgi izgulējos viesistabā uz dīvāna.
No rīta pie brokastīm viņš izskatījās briesmīgi — aizpampušām acīm, dusmīgs un neizgulējies, taču guļamistaba bija pilnībā gatava un pat izvēdināta. Tad viņš pateica frāzi, kuru es atcerēšos visu dzīvi.
— Vairāk, — viņš aizsmakušā balsī izgrūda, malkojot kafiju, — es ar tevi kopā nevienu remontu netaisīšu. Nekad. Nākamreiz algosim profesionālu brigādi.
— Sarunāts, — es saldi pasmaidīju. — Tev tiešām ir tiesības uz atpūtu, dārgais. Bet tikai tajā gadījumā, ja tu esi gatavs par šo atpūtu samaksāt profesionāļiem, nevis mēģināt to nodrošināt, ērti sēžot uz mana kakla.
Secinājumi pēc remonta drupām
Šī stāsta morāle nav par tapetēm, bet gan par dubultajiem standartiem. Vīra kļūda bija pārliecībā, ka viņa nogurums ir objekts, kam pienākas cieņa un brīvdienas, kamēr sievas nogurums ir tikai “fona troksnis”, ko var ignorēt mistiska “sievietes pienākuma” vārdā.
Radot situāciju, kurā viņa pasivitāte momentāni sagrāva viņa personīgo komfortu, sieviete pārrāva šo ilūziju. Viņa nodemonstrēja elementāru fizikas likumu: ja neviens neuztur sistēmu, tā sabrūk. Kamēr viņa viena pati klusējot vilka visu mājas soli, vīrs varēja atļauties būt “nogurušais barons”. Tiklīdz motors apstājās, komforta kuģis sāka grimt.
Tā bija skarba, bet fundamentāli nepieciešama mācība par partnerību. Vienā laivā ir jāairē abiem saskaņoti. Pretējā gadījumā tā vai nu griezīsies uz vietas, vai arī kāds no airētājiem vienkārši pārlūzīs no pārpūles. Tiesības uz atpūtu nav privilēģija, ko sev piešķir uz otra rēķina — tās ir jāsaskaņo tā, lai neviens nejustos izmantots.
