Ar laiku es iemācījos tikt galā viena. Man nebija nekādu ilūziju par vīra atgriešanos. Galvenais atbalsts manā dzīvē kļuva mans dēls, kura dēļ es dzīvoju. Viņš auga par saprātīgu un atbildīgu puisi.
Viņš auga par īstu lepnumu: ieguva labu izglītību, uzbūvēja karjeru, izveidoja ģimeni. Tagad viņš dzīvo ārzemēs un vada savu uzņēmumu.
Pat būdams tālu, viņš rūpējas par mani un pārliecinās, ka man viss ir kā vajag.
Tomēr pirms pāris mēnešiem mans miers tika izjaukts. Bijusī vīrs, kā pagātnes atbalss, pēkšņi ienāca manā dzīvē. Viņa vārdi mani pārsteidza: viņš vēlējās prasīt daļu no manas dzīvokļa, norādot uz mūsu kopīgo dēlu.
Viņš izskatījās nomākts, noguris, it kā dzīve viņu būtu smagi pārbaudījusi. Iespējams, tas bija saistīts ar veselības problēmām vai parādiem, bet bija skaidrs, ka viņam bija vajadzīgs kaut kas, un viņš atcerējās par mani.
“Sadalam visu kā cilvēki, vai arī būs jādodas uz tiesu,” viņš teica, nemaz neslēpjot savu pārliecību.
Es skatījos uz viņu un nevarēju saprast, ko jūtu: sarežģītas sajūtas un neskaidrība. Reiz viņš pārmainīja manu dzīvi, bet tagad atgriezās, lai atkal kaut ko mainītu. Man ir līdzjūtība pret viņu kā cilvēku, bet pagātnes atmiņas liek šaubīties, vai vērts dot viņam vēl vienu iespēju.
Tagad esmu nonākusi pie izvēles: rīkoties pēc sirdsapziņas vai aizstāvēt savu tiesību uz pelnītu mieru.
Ko jūs domājat par manu situāciju? Kā man vajadzētu rīkoties? Dalieties ar saviem komentāriem!
