Rihard, tu to nopietni? Tu tiešām prasi, kur tavas tīrās zeķes, un tev nekas cits man nav sakāms? – Vija sastinga guļamistabas durvīs, sažņaudzot virtuves dvieli tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.
Rihards, nenovēršot skatienu no televizora ekrāna, kurā rādīja rīta futbola spēles atkārtojumu, neapmierināti paraustīja plecu.– Vij, nu, kāpēc tu sāc jau no paša rīta? Es kavēju, mums ir sapulce. Atvilktnē tukšums, uz žāvētāja arī nav. Bija grūti vakar iemest veļas mašīnā? Es taču lūdzu.– Grūti? – Vijas balss notrīsēja, bet nepārgāja kliedzienā, bet kļuva klusa.
– Rihard, es vakar līdz diviem naktī stāvēju pie plīts. Es sagriezu trīs bļodas ar salātiem. Es izcepu cūkgaļas ruleli, kas tev garšo. Es izmazgāju visu dzīvokli, ieskaitot grīdlīstes, jo šovakar jānāk viesiem. Un tu prasi par zeķēm?Rihards beidzot pagrieza galvu. Viņa sejā bija lasāms patiess neizpratne, kas sajaukta ar nelielu kairinājumu, ko izjūt cilvēks, kuru atrauj no svarīgām lietām nieka dēļ.– Nu, un kas? Viesi būs vakarā. Bet man zeķes vajag tagad.
Un vispār, kāpēc šādi varoņdarbi? Būtu nopirkusi desu, sieru, un viss būtu labi. Tu vienmēr visu sarežģī, un pēc tam staigā ar skābu seju. Davai, Vij, atrodi pāri, ja? Un starp citu, pārskaiti man kādus trīs simtus kartē, jo man nepietiek benzīnam, alga tikai piektdien. Vija skatījās uz vīru, ar kuru nodzīvoja divdesmit astoņus gadus.
Skatījās uz viņa paretinātajiem, kas bija apvilkts ar T-kreklu, un juta, kā iekšpusē, kaut kur saules pinuma rajonā, paplašinās milzīgs, ledains tukšums.– Šodien ir divdesmitais oktobris, Rihard, – viņa teica, skatoties viņam tieši acīs.– Un kas? – viņš sarauca uzacis, mēģinot atcerēties.
– Jāmaksā komunālie? Laikam jau vēl par agru. Vai tavai mammai ir dzimšanas diena? Nē, viņai ir maijā… Vij, neslēp, kas par datumu? Vija klusējot apgriezās un izgāja no istabas. Viņa aizgāja uz virtuvi, kur uz galda jau stāvēja skaisti trauki servēšanai, bet ledusskapī atpūtās torte „Napoleons”, ko viņa cepa vakar. Piecdesmit gadi. Viņai šodien apritēja piecdesmit gadi. Zelta jubileja. Datums, ko normāli cilvēki svin ar vērienu, ar ziediem, ar siltiem vārdiem. Viņa gaidīja šo rītu.
Muļķīgi, kā bērns, bet gaidīja. Domāja, pamodīsies no kafijas smaržas, ieraudzīs pušķi uz nakts skapīša. Lai ne piecdesmit viena roze, lai trīs neļķes, bet – uzmanība. Tā vietā – zeķu pieprasījums un lūgums iedot naudu benzīnam. Virtuvē, vilkdams čības, ienāca Rihards.
Viņš jau bija atradis zeķes tīrās veļas grozā, ko Vija vienkārši nepaspēja izņemt, un tagad, lēkājot uz vienas kājas, tās vilka kājās.– Vij, nu, kāpēc tu apvainojies? – viņš iesmīnēja viņai virsū, nepamanot, kā Vija atvirzījās. – Labi, nesūksties. Vakarā pasēdēsim, paēdīsim tavus salātus.
Tu taču zini, ka man garšo tavs ēdiens. Viss, es skrienu. Ieejas durvis aizcirtās. Atslēga nočīkstēja. Dzīvoklī iestājās zvana klusums. Vija apsēdās uz krēsla un paskatījās uz savām rokām. Āda sausa, manikīru viņa nepaspēja uztaisīt – taupīja laiku ēst gatavošanai. Viņa visu mūžu taupīja. Uz sevis, uz atpūtas, uz emocijām. Viss mājai, viss ģimenei. Dēlu izaudzināja, izmācīja, apprecināja, viņš tagad dzīvo citā pilsētā, zvana reti.
Jauna ģimene pastāsta kāpēc pārcēlās no Rīgas uz attālu ciematu
Un viņa ar Rihardu palika divatā. Un lūk, viņa sēž viena savā jubilejā, un vienīgā „dāvana”, ko viņa saņēma, ir lūgums pārskaitīt trīs simtus. Viņas skatiens uzkrita uz aploksni, kas gulēja uz palodzes aiz aizkara.
Tur bija nauda. Viņas „rezerves fonds”. Viņa to krāja pusgadu, atliekot no prēmijām un papildu darba (Vija vadīja grāmatvedību vairākiem maziem uzņēmējiem mājās). Viņa gribēja Rihardam uz kāzu gadadienu, kas būs pēc mēneša, nopirkt jaunu spiningu un laivu, par ko viņš sapņoja. Tur bija krietna summa.
Apmēram viens tūkstotis.– Spinings… – skaļi izrunāja Vija. Vārds izskanēja kā lāsts. Viņa piecēlās, piegāja pie ledusskapja un atvēra to. Paskatījās uz slaidi sakārtotajām salātu bļodām, uz trauku ar galertu, uz marinētām sēnītēm.– Lai tas viss iet ratā! – viņa teica skaļi un skaidri. Lēmums nāca acumirklī, it kā kāds būtu ieslēdzis slēdzi tumšā istabā.
Vija izņēma telefonu. Rokas trīcēja, bet nevis no bailēm, bet no kaut kāda azarta. Viņa atvēra bankas aplikāciju, pēc tam – viesnīcu rezervēšanas vietni.
Kaimiņu reģionā, trīs stundu brauciena attālumā ar taksometru, atradās šiks ārpilsētas spa-viesnīca. Viņa bija redzējusi tās reklāmu internetā, nopūtusies, skatoties uz fotogrāfijām ar sniegbaltiem halātiem un apsildāmiem baseiniem, un pārlapojusi tālāk. Dārgi. Nereāli. Ne viņai. Šodien bija viņai. Viņa rezervēja „Luksusa” numuru uz piecām dienām. Ar pilnu pansiju un spa-procedūru programmu.
Šodien viņa tikai greizi pasmaidīja. Pēc tam viņa izsauca taksometru. „Komforts plus”. Sagatavošanās aizņēma divdesmit minūtes. Viņa iemeta čemodānā labāko, kas viņai bija: pāris kleitas, kas „gaidīja gadījumu”, jaunu peldkostīmu (nopirktu pirms trim gadiem un ne reizi neuzvilktu), kosmētikas somiņu. Pirms iziešanas viņa piegāja pie galda. Paņēma papīra lapu un marķieri. Uzrakstīja lieliem burtiem: „MAN IR JUBILEJA. ES AIZBRAUCU SVINĒT. ĒDIENS IR LEDUSSKAPĪ. BŪŠU, KAD ATGRIEZĪŠOS.”
Pārdomāja sekundi un pierakstīja apakšā: „P.S. Zeķes ir veļas mašīnā, režīms ‘ātrā mazgāšana’. Nospied pogu pats. ”Viņa izgāja no kāpņu telpas, un rudens vējš sita sejā, bet viņš viņai likās ne auksts, bet atspirdzinošs. Taksometra vadītājs, jauns puisis, pieklājīgi atvēra viņai durvis.– Kur braucam, skaistule? – viņš uzsmaidīja.– Uz jaunu dzīvi, – atbildēja Vija, iekārtojoties aizmugurējā sēdeklī. – Nu, vai vismaz atvaļinājumā. Ceļš aizņēma trīs ar pusi stundas. Vija izslēdza telefonu vēl pilsētas robežās.
Viņa zināja: tūlīt sāks zvanīt viesi, kuri nevarēs sazvanīt durvju tālruni. Pēc tam sāks zvanīt Rihards, kad atgriezīsies no darba un atklās tukšu dzīvokli. Viņa negribēja to dzirdēt. Viņa negribēja attaisnoties, skaidrot, klausīties pārmetumus egoismā. Viesnīca viņu sagaidīja ar lavandas un dārgu smaržu aromātu. Meitene reģistratūrā smaidīja tā, it kā būtu gaidījusi tieši Viju visu savu dzīvi.– Daudz laimes dzimšanas dienā, Vijas kundze! – staroja administratore, ieraudzījusi pasi.
– No viesnīcas jums pienākas kompliments: pudele šampanieša un augļu plate numurā, kā arī divdesmit procentu atlaide jebkurai masāžai. Vija sajuta, kā acīs sariesās prieks. Sveša meitene-administratore viņu apsveica. Vīrs – nē.– Paldies, – aizsmakusi teica viņa. – Pierakstiet mani uz masāžu. Uz visiem masāžu veidiem, kādi jums ir. Tieši tagad. Numurs bija lielisks.
Milzīga gulta, sniegbalta veļa, panorāmas logs ar skatu uz priežu mežu. Vija novilka kurpes, izstaigājās basām kājām pa mīksto paklāju. Viņa ielēja sev glāzi dāvinātā šampanieša, izgāja uz balkona un paņēma pirmo malku. Iekšpusē bija dīvaina sajūta. Sajūsmas un panikas sajaukums. „Ko es esmu izdarījusi? – čukstēja ieraduma balss. – Tur taču viesi. Tur Rihards ir izsalcis. Tur produkti sabojāsies.” „Nospļauties, – atbildēja jaunās Vijas balss. – Produkti ir ledusskapī. Rihardam ir rokas.
Bet viesi… nu, lai paēd torti bez jubilāres. ”Tikmēr Kalniņu dzīvoklī izvērās drāma. Rihards pārnāca mājās septiņos vakarā, paredzot sātīgas vakariņas un relaksētu vakaru. Viņš nedaudz aizkavējās, pa ceļam nopirka alu. Pieejot pie durvīm, viņš bija pārsteigts par klusumu. Parasti šajā laikā jau bija dzirdams troksnis, viesu balsis, trauku šķindoņa. Viņš atvēra durvis ar savu atslēgu. Tumšs. Kluss.– Vij! – viņš iekliedzās no sliekšņa. – Esmu mājās! Kur visi ir? Viesi kavējas? Klusums atbildē bija kaut kāds blīvs, draudīgs.
Rihards iegāja virtuvē. Ieslēdza gaismu. Ideāla kārtība. Tukšs galds. Un zīmīte. Viņš to izlasīja vienu reizi. Pēc tam otru. Vārdu nozīme līdz viņam nonāca lēni, it kā caur vati. „Man ir jubileja.” – Pie velna… Divdesmitais… Piecdesmit gadi...Viņš satvēra telefonu. Uzvilka sievas numuru. „Abonenta aparāts ir izslēgts vai atrodas ārpus tīkla pārklājuma zonas. ”Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja. Rihards nodrebēja. Viņš metās pie durvīm, atvēra tās, cerot ieraudzīt Viju, kura nolēma viņu izjokot.
Uz sliekšņa stāvēja Pēteris un Marija, viņu seni draugi, ar milzīgu rožu pušķi un dāvanu kasti.– Pārsteigums! – norēca Pēteris. – Kur ir mūsu jubilāre? Rihard, kāpēc tu esi tik bāls? Mēs neesam nokavējuši? Rihards stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un juta, kā zeme aiziet no kājām.– Vijas nav, – viņš izspieda.– Kā nav? Iegāja veikalā? – brīnījās Marija.– Viņa… aizbrauca.– Kur?– Svinēt. Draugi saskatījās.– Rihard, vai tu esi piedzēries, vai kas? – uzmanīgi jautāja Marija. – Kāda svinēšana?
Mēs taču sarunājām uz septiņiem. Galds, viesi… Mēs lūk, atnācām.– Es aizmirsu, – Rihards noslīdēja gar sienu uz pufa. – Es aizmirsu par dzimšanas dienu. Un viņa aizbrauca. Atstāja zīmīti un aizbrauca. Iestājās pauze, kuras laikā varēja dzirdēt, kā koridorā tikšķ pulkstenis.– Nu, tu esi… jocīgs, Rihard, – beidzot teica Pēteris, nolaižot pušķi. – Aizmirst par sievas piecdesmit gadu jubileju? Tam jābūt talantam.– Marija, zvani viņai, – pavēlēja Rihards. – Viņa neceļ klausuli. Varbūt tev atbildēs.
Bet Vija neatbildēja ne Marijai, ne dēlam, kurš piezvanīja pēc stundas (viņš gan apsveica māti no rīta ar īsziņu, bet nezināja par katastrofas mērogu), ne vīramātei, kura, uzzinājusi ziņu, uzreiz sāka zvanīt un žēloties, ka „Vija vecumdienās prātu zaudējusi”.
Vija tajā brīdī gulēja uz masāžas galda. Spēcīgas meistares rokas izmasēja viņas saspringtos plecus, smaržoja pēc aromātiskajām eļļām, skanēja klusa mūzika. Viņa pirmo reizi daudzu gadu laikā nedomāja ne par ko.
Ne par griķu cenām, ne par to, ka vīram beidzas tīri krekli, ne par to, ka jāmazgā logi ziemai. Viņa ieslēdza telefonu tikai trešajā dienā. Uzreiz uzbira simtiem paziņojumu…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk
