Rihard, tu to nopietni? Tu tiešām prasi, kur tavas tīrās zeķes, un tev nekas cits man nav sakāms? – Vija sastinga guļamistabas durvīs, sažņaudzot virtuves dvieli tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.
Rihards, nenovēršot skatienu no televizora ekrāna, kurā rādīja rīta futbola spēles atkārtojumu, neapmierināti paraustīja plecu.– Vij, nu, kāpēc tu sāc jau no paša rīta? Es kavēju, mums ir sapulce. Atvilktnē tukšums, uz žāvētāja arī nav. Bija grūti vakar iemest veļas mašīnā? Es taču lūdzu.– Grūti? – Vijas balss notrīsēja, bet nepārgāja kliedzienā, bet kļuva klusa.
– Rihard, es vakar līdz diviem naktī stāvēju pie plīts. Es sagriezu trīs bļodas ar salātiem. Es izcepu cūkgaļas ruleli, kas tev garšo. Es izmazgāju visu dzīvokli, ieskaitot grīdlīstes, jo šovakar jānāk viesiem. Un tu prasi par zeķēm?Rihards beidzot pagrieza galvu. Viņa sejā bija lasāms patiess neizpratne, kas sajaukta ar nelielu kairinājumu, ko izjūt cilvēks, kuru atrauj no svarīgām lietām nieka dēļ.– Nu, un kas? Viesi būs vakarā. Bet man zeķes vajag tagad.
Un vispār, kāpēc šādi varoņdarbi? Būtu nopirkusi desu, sieru, un viss būtu labi. Tu vienmēr visu sarežģī, un pēc tam staigā ar skābu seju. Davai, Vij, atrodi pāri, ja? Un starp citu, pārskaiti man kādus trīs simtus kartē, jo man nepietiek benzīnam, alga tikai piektdien. Vija skatījās uz vīru, ar kuru nodzīvoja divdesmit astoņus gadus. Skatījās uz viņa paretinātajiem, kas bija apvilkts ar T-kreklu, un juta, kā iekšpusē, kaut kur saules pinuma rajonā, paplašinās milzīgs, ledains tukšums.– Šodien ir divdesmitais oktobris, Rihard, – viņa teica, skatoties viņam tieši acīs.– Un kas? – viņš sarauca uzacis, mēģinot atcerēties.
– Jāmaksā komunālie? Laikam jau vēl par agru. Vai tavai mammai ir dzimšanas diena? Nē, viņai ir maijā… Vij, neslēp, kas par datumu? Vija klusējot apgriezās un izgāja no istabas. Viņa aizgāja uz virtuvi, kur uz galda jau stāvēja skaisti trauki servēšanai, bet ledusskapī atpūtās torte „Napoleons”, ko viņa cepa vakar. Piecdesmit gadi. Viņai šodien apritēja piecdesmit gadi. Zelta jubileja. Datums, ko normāli cilvēki svin ar vērienu, ar ziediem, ar siltiem vārdiem. Viņa gaidīja šo rītu.
Muļķīgi, kā bērns, bet gaidīja. Domāja, pamodīsies no kafijas smaržas, ieraudzīs pušķi uz naktsskapīša. Lai ne piecdesmit viena roze, lai trīs neļķes, bet – uzmanība. Tā vietā – zeķu pieprasījums un lūgums iedot naudu benzīnam.Virtuvē, vilkdams čības, ienāca Rihards. Viņš jau bija atradis zeķes tīrās veļas grozā, ko Vija vienkārši nepaspēja izņemt, un tagad, lēkājot uz vienas kājas, tās vilka kājās.– Vij, nu, kāpēc tu apvainojies? – viņš iesmīnēja viņai virsū, nepamanot, kā Vija atvirzījās. – Labi, nesūksties. Vakarā pasēdēsim, paēdīsim tavus salātus.
Tu taču zini, ka man garšo tavs ēdiens. Viss, es skrienu. Ieejas durvis aizcirtās. Atslēga nočīkstēja. Dzīvoklī iestājās zvana klusums. Vija apsēdās uz krēsla un paskatījās uz savām rokām. Āda sausa, manikīru viņa nepaspēja uztaisīt – taupīja laiku ēst gatavošanai. Viņa visu mūžu taupīja. Uz sevis, uz atpūtas, uz emocijām. Viss mājai, viss ģimenei. Dēlu izaudzināja, izmācīja, apprecināja, viņš tagad dzīvo citā pilsētā, zvana reti.
Un viņa ar Rihardu palika divatā. Un lūk, viņa sēž viena savā jubilejā, un vienīgā „dāvana”, ko viņa saņēma, ir lūgums pārskaitīt trīs simtus. Viņas skatiens uzkrita uz aploksni, kas gulēja uz palodzes aiz aizkara. Tur bija nauda. Viņas „rezerves fonds”. Viņa to krāja pusgadu, atliekot no prēmijām un papildu darba (Vija vadīja grāmatvedību vairākiem maziem uzņēmējiem mājās). Viņa gribēja Rihardam uz kāzu gadadienu, kas būs pēc mēneša, nopirkt jaunu spiningu un laivu, par ko viņš sapņoja. Tur bija krietna summa.
Apmēram viens tūkstotis.– Spinnings… – skaļi izrunāja Vija. Vārds izskanēja kā lāsts. Viņa piecēlās, piegāja pie ledusskapja un atvēra to. Paskatījās uz slaidi sakārtotajām salātu bļodām, uz trauku ar galertu, uz marinētām sēnītēm.– Lai tas viss iet ratā! – viņa teica skaļi un skaidri. Lēmums nāca acumirklī, it kā kāds būtu ieslēdzis slēdzi tumšā istabā. Vija izņēma telefonu. Rokas trīcēja, bet nevis no bailēm, bet no kaut kāda azarta. Viņa atvēra bankas aplikāciju, pēc tam – viesnīcu rezervēšanas vietni.
Kaimiņu reģionā, trīs stundu brauciena attālumā ar taksometru, atradās šiks ārpilsētas spa-viesnīca. Viņa bija redzējusi tās reklāmu internetā, nopūtusies, skatoties uz fotogrāfijām ar sniegbaltiem halātiem un apsildāmiem baseiniem, un pārlapojusi tālāk. Dārgi. Nereāli. Ne viņai.Šodien bija viņai.Viņa rezervēja „Luksusa” numuru uz piecām dienām. Ar pilnu pansiju un spa-procedūru programmu.
Šodien viņa tikai greizi pasmaidīja. Pēc tam viņa izsauca taksometru. „Komforts plus”. Sagatavošanās aizņēma divdesmit minūtes. Viņa iemeta čemodānā labāko, kas viņai bija: pāris kleitas, kas „gaidīja gadījumu”, jaunu peldkostīmu (nopirktu pirms trim gadiem un ne reizi neuzvilktu), kosmētikas somiņu. Pirms iziešanas viņa piegāja pie galda. Paņēma papīra lapu un marķieri. Uzrakstīja lieliem burtiem:„MAN IR JUBILEJA. ES AIZBRAUCU SVINĒT. ĒDIENS IR LEDUSSKAPĪ. BŪŠU, KAD ATGRIEZĪŠOS.”
Pārdomāja sekundi un pierakstīja apakšā: „P.S. Zeķes ir veļas mašīnā, režīms ‘ātrā mazgāšana’. Nospied pogu pats.”Viņa izgāja no kāpņu telpas, un rudens vējš sita sejā, bet viņš viņai likās ne auksts, bet atspirdzinošs. Taksometra vadītājs, jauns puisis, pieklājīgi atvēra viņai durvis.– Kur braucam, skaistule? – viņš uzsmaidīja.– Uz jaunu dzīvi, – atbildēja Vija, iekārtojoties aizmugurējā sēdeklī. – Nu, vai vismaz atvaļinājumā. Ceļš aizņēma trīs ar pusi stundas. Vija izslēdza telefonu vēl pilsētas robežās.
Viņa zināja: tūlīt sāks zvanīt viesi, kuri nevarēs sazvanīt durvju tālruni. Pēc tam sāks zvanīt Rihards, kad atgriezīsies no darba un atklās tukšu dzīvokli. Viņa negribēja to dzirdēt. Viņa negribēja attaisnoties, skaidrot, klausīties pārmetumus egoismā.Viesnīca viņu sagaidīja ar lavandas un dārgu smaržu aromātu. Meitene reģistratūrā smaidīja tā, it kā būtu gaidījusi tieši Viju visu savu dzīvi.– Daudz laimes dzimšanas dienā, Vijas kundze! – staroja administratore, ieraudzījusi pasi.
– No viesnīcas jums pienākas kompliments: pudele šampanieša un augļu plate numurā, kā arī divdesmit procentu atlaide jebkurai masāžai. Vija sajuta, kā acīs sariesās prieks. Sveša meitene-administratore viņu apsveica. Vīrs – nē.– Paldies, – aizsmakusi teica viņa. – Pierakstiet mani uz masāžu. Uz visiem masāžu veidiem, kādi jums ir. Tieši tagad. Numurs bija lielisks.
Milzīga gulta, sniegbalta veļa, panorāmas logs ar skatu uz priežu mežu. Vija novilka kurpes, izstaigājās basām kājām pa mīksto paklāju. Viņa ielēja sev glāzi dāvinātā šampanieša, izgāja uz balkona un paņēma pirmo malku. Iekšpusē bija dīvaina sajūta. Sajūsmas un panikas sajaukums. „Ko es esmu izdarījusi? – čukstēja ieraduma balss. – Tur taču viesi. Tur Rihards ir izsalcis. Tur produkti sabojāsies.” „Nospļauties, – atbildēja jaunās Vijas balss. – Produkti ir ledusskapī. Rihardam ir rokas.
Bet viesi… nu, lai paēd torti bez jubilāres. ”Tikmēr Kalniņu dzīvoklī izvērās drāma. Rihards pārnāca mājās septiņos vakarā, paredzot sātīgas vakariņas un relaksētu vakaru. Viņš nedaudz aizkavējās, pa ceļam nopirka alu. Pieejot pie durvīm, viņš bija pārsteigts par klusumu. Parasti šajā laikā jau bija dzirdams troksnis, viesu balsis, trauku šķindoņa. Viņš atvēra durvis ar savu atslēgu. Tumšs. Kluss.– Vij! – viņš iekliedzās no sliekšņa. – Esmu mājās! Kur visi ir? Viesi kavējas? Klusums atbildē bija kaut kāds blīvs, draudīgs.
Rihards iegāja virtuvē. Ieslēdza gaismu.Ideāla kārtība. Tukšs galds. Un zīmīte.Viņš to izlasīja vienu reizi. Pēc tam otru. Vārdu nozīme līdz viņam nonāca lēni, it kā caur vati.„Man ir jubileja.” – Pie velna… Divdesmitais… Piecdesmit gadi…Viņš satvēra telefonu. Uzvilka sievas numuru.„Abonenta aparāts ir izslēgts vai atrodas ārpus tīkla pārklājuma zonas.”Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja. Rihards nodrebēja. Viņš metās pie durvīm, atvēra tās, cerot ieraudzīt Viju, kura nolēma viņu izjokot.
Uz sliekšņa stāvēja Pēteris un Marija, viņu seni draugi, ar milzīgu rožu pušķi un dāvanu kasti.– Pārsteigums! – norēca Pēteris. – Kur ir mūsu jubilāre? Rihard, kāpēc tu esi tik bāls? Mēs neesam nokavējuši?Rihards stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un juta, kā zeme aiziet no kājām.– Vijas nav, – viņš izspieda.– Kā nav? Iegāja veikalā? – brīnījās Marija.– Viņa… aizbrauca.– Kur?– Svinēt. Draugi saskatījās.– Rihard, vai tu esi piedzēries, vai kas? – uzmanīgi jautāja Marija. – Kāda svinēšana?
Mēs taču sarunājām uz septiņiem. Galds, viesi… Mēs lūk, atnācām.– Es aizmirsu, – Rihards noslīdēja gar sienu uz pufa. – Es aizmirsu par dzimšanas dienu. Un viņa aizbrauca. Atstāja zīmīti un aizbrauca.Iestājās pauze, kuras laikā varēja dzirdēt, kā koridorā tikšķ pulkstenis.– Nu, tu esi… jocīgs, Rihard, – beidzot teica Pēteris, nolaižot pušķi. – Aizmirst par sievas piecdesmit gadu jubileju? Tam jābūt talantam.– Marija, zvani viņai, – pavēlēja Rihards. – Viņa neceļ klausuli. Varbūt tev atbildēs.
Bet Vija neatbildēja ne Marijai, ne dēlam, kurš piezvanīja pēc stundas (viņš gan apsveica māti no rīta ar īsziņu, bet nezināja par katastrofas mērogu), ne vīramātei, kura, uzzinājusi ziņu, uzreiz sāka zvanīt un žēloties, ka „Vija vecumdienās prātu zaudējusi”.Vija tajā brīdī gulēja uz masāžas galda. Spēcīgas meistares rokas izmasēja viņas saspringtos plecus, smaržoja pēc aromātiskajām eļļām, skanēja klusa mūzika. Viņa pirmo reizi daudzu gadu laikā nedomāja ne par ko.
Ne par griķu cenām, ne par to, ka vīram beidzas tīri krekli, ne par to, ka jāmazgā logi ziemai. Viņa ieslēdza telefonu tikai trešajā dienā. Uzreiz uzbira simtiem paziņojumu. Desmitiem neatbildētu zvanu no Riharda. Ziņas visos ziņapmaiņas servisos. Viņa atvēra saraksti ar vīru.„Vij, cel klausuli!”„Vij, nu, piedod, es esmu idiots, esmu aizstrādājies!”„Kur tu esi? Es nevaru atrast sev vietu!”„Šeit kotlešu nav, kurā veikalā es tās atradīšu?”„Vij, nu, pietiek, atgriezies, mēs visu izrunāsim.”Vija pasmaidīja. Kotletes. Pat izmisuma brīdī viņš prasa par kotletēm.
Viņa uzrakstīja ziņu:„Esmu dzīva, vesela. Atpūšos. Atgriezīšos svētdien. Nemeklē mani. Ja gribi ēst – uzvāri pelmeņus. Ja gribi parunāt – gaidi svētdienu.”Un atkal izslēdza telefonu.Atlikušās divas dienas viņa pavadīja kā paradīzē. Viņa peldējās baseinā, staigāja pa mežu, lasīja grāmatu, sēžot mājīgā kafejnīcā ar kapučīno tasi. Viņa iepazinās ar sievieti no blakus numura, elegantu dāmu vārdā Ilze, kura arī atpūtās viena.– Zini, Vijiņ, – teica Ilze vakariņās, grozīdama glāzi ar vīnu. – Mēs pašas pieradinām viņus pie tā, ka mēs esam funkcija.
Ērta sadzīves tehnika. Mazgā, gatavo, uzkopj, vēl arī strādā. Un ja tehnika pēkšņi sabojājas vai aizbrauc uz kūrortu, viņiem notiek sistēmas kļūme. Tu visu izdarīji pareizi. Galvenais tagad – nepadoties, kad atgriezīsies.– Domā, viņš sapratīs? – ar šaubām jautāja Vija.– Sapratīs, ja tu nesāksi uzreiz atvainoties un skriet pie plīts. Ieturi pauzi. Karaliene atgriezās no trimdas, nevis kalpone aizbēga patvaļā.Šie vārdi Vijai iezaga sirdī. Svētdiena iestājās pārāk ātri.
Taksometrs veda viņu atpakaļ uz pelēko pilsētu, uz ierasto dzīvi. Bet Vija jutās citāda. Viņa it kā nometa veco ādu. Viņa paskatījās uz sevi spogulī: acis mirdz, āda svaiga, jaunajā kleitā viņa izskatījās uz četrdesmit, ne vairāk.Viņa iegāja dzīvoklī ar savu atslēgu.Mājās bija kluss. Un… tīrs. Aizdomīgi tīrs. Koridorā nemētājās apavi. Virtuvē nebija trauku kalna.Rihards sēdēja pie virtuves galda. Viņa priekšā stāvēja krūze ar atdzisušu tēju un pelnu trauks, pilns ar izsmēķiem (lai gan Vija aizliedza smēķēt virtuvē, tagad viņa klusēja).Ieraugot viņu, viņš uzlēca.
Viņa izskats bija saburzīts, neskūts un nelaimīgs.– Vija! – viņš izelpoja un metās pie viņas.Vija izstiepa roku uz priekšu, apturot viņa impulsu.– Sveiks, Rihard.Viņš sastinga.– Vij, tu… Kā tu jūties? Kur tu biji? Es juku prātā! Es apzvanīju visur… Līdz tu uzrakstīji. Tu saproti, ka tā nedrīkst? Vienkārši paņemt un aizbraukt!– Var, Rihard. Izrādās, ka pat ļoti var.
Viņa iegāja istabā, nolika čemodānu. Rihards tipināja pakaļ.– Es… es nopirku dāvanu, – viņš sakustējās, izņemot no skapja samta kastīti. – Lūk. Viņš pasniedza viņai zelta auskarus. Dārgus. Redzams, ka iztērēja visu, kas bija, varbūt pat aizņēmās.– Paldies, – Vija paņēma kastīti, pat neatverot, un nolika uz kumodes. – Skaista kastīte.– Vij, nu, piedod man! – viņš lūdzās. – Nu, aizmirsu! Nu, vecs muļķis! Aizstrādājos, sajaucu datumus.
Es taču tevi mīlu! Es šīs dienas… es nezināju, kā ieslēgt veļas mašīnu. Es nezināju, kur mums tēja stāv. Es bez tevis kā bez rokām!– Tieši tā, Rihard, – Vija apsēdās krēslā un uzmeta kāju pāri kājai. – Tu bez manis kā bez rokām. Bet es bez tevis – lieliski tiku galā. Es lieliski atpūtos. Es garšīgi ēdu, gulēju mīkstā gultā, staigāju. Un neviens neprasīja no manis zeķes. Rihards klusēja, skatoties uz viņu visām acīm. Viņš nekad nebija redzējis viņu tādu. Mierīgu, vēsu un… skaistu. Svešu.– Un kas tagad? – klusi jautāja viņš. – Šķiršanās?– Kāpēc uzreiz šķiršanās? – Vija paraustīja plecus.
– Bet dzīve mainīsies, Rihard. Kardināli. Pirmkārt, es vairs neapkalpošu tevi kā zīdaini. Tu esi vesels vīrietis. Tu vari pats ielikt drēbes mazgāties un nospiest pogu. Tu vari pats uzsildīt ēdienu. Un, otrkārt…Viņa ieturēja pauzi.– Otrkārt, es braukšu atvaļinājumā. Viena. Divas reizes gadā. Uz nedēļu. Un tas nav apspriežams.– Bet nauda… – Rihards sāka.– Nauda atradīsies.
Es taču atradu šai izbraukšanai. Tieši tos, kurus krāju tev laivai. Rihards aizrījās ar gaisu.– Laivai? Tu krāji man laivai?– Jā. Gribēju uztaisīt pārsteigumu. Bet pārsteigums sanāca man. Es tos iztērēju sev. Un zini, ne mirkli to nenožēloju. Rihards nolaidās uz dīvāna un aizklāja seju ar rokām. Viņš sēdēja tā ilgi, šūpojoties no vienas puses uz otru. Vija viņu nesteidzināja. Viņa skatījās pa logu, kur sāka līt, un juta absolūtu mieru.– Es esmu idiots, – dobji teica viņš beidzot.
– Rets idiots. Piedod man, Vijiņ. Es visu sapratu. Patiešām sapratu.Viņš pacēla galvu. Acis viņam bija sarkanas.– Es gribu ēst, – žēli piebilda viņš. – Trīs dienas uz vieniem pelmeņiem un sviestmaizēm. Tavi salāti… tie saskāba. Es tos neieliku ledusskapī uzreiz, aizmirsu…Vija nopūtās. Tāds bija viss Rihards.– Ģērbies, – viņa teica, pieceļoties.– Kur? Uz veikalu?– Nē. Uz restorānu. Es negrasos šodien gatavot. Es vēl esmu atvaļinājuma režīmā. Ejam, paēdīsim vakariņas kā baltie cilvēki.
Tu cienā.– Man nav naudas, es auskarus nopirku… – viņš apjuka.– Tātad no kredītkartes. Sāc kārtoties, Rihard. Gaidu piecas minūtes. Kad viņi izgāja uz ielas, Rihards bikli paņēma viņu zem rokas. Vija neatrāva roku, bet arī nepiespiedās pie viņa, kā agrāk. Viņa gāja blakus, taisna, lepna, neatkarīga. Vakariņās Rihards centās no visas sirds. Viņš rūpējās, pielēja vīnu, stāstīja kaut kādas pasakas no darba, cenšoties viņu sasmīdināt.
Lasi vēl: Nolēmu pārdot savu veco mašīnu SS.lv, bet ieradās brālis, atņēma atslēgas un paziņoja jaunumus
Vija smaidīja, bet viņas acis palika nopietnas.– Vij, un tas spa… tur tiešām ir tik labi? – jautāja viņš, kad atnesa desertu.– Pasakaini.– Varbūt… varbūt nākamreiz brauksim kopā? Es sakrāšu. Godīgi. Un laivu nevajag. Izgādāšu ar veco makšķeri. Vija paskatījās uz viņu. Viņa skatienā bija kaut kas jauns. Bailes viņu zaudēt. Cieņa.
Un apziņa, ka viņa nav mēbele, kas vienmēr stāvēs stūrī.– Redzēsim, Rihard, – atbildēja viņa, iemalkojot kafiju. – Redzēsim tavu uzvedību. Pārbaudes laiks ir sācies.Pagāja mēnesis. Dzīve, protams, nekļuva par ideālu pasaku vienā mirklī. Rihards joprojām dažreiz mētāja zeķes un aizmirsa nolaist tualetes vāku. Bet tagad, kad Vija viņam teica kaut ko izdarīt, viņš uzlēca un darīja.
Viņš iemācījās ieslēgt veļas mašīnu. Viņš sāka pats gludināt savus kreklus (slikti, ar kroku vietām, bet pats!).Un galvenais – uz ledusskapja tagad karājās liels kalendārs, kur ar sarkanu marķieri bija apvilkts Vijas nākamās dzimšanas dienas datums. Un vēl divi datumi – viņas plānotajiem atvaļinājumiem.Vija saprata vienu vienkāršu patiesību: apkārtējie izturas pret tevi tā, kā tu atļauj pret sevi izturēties. Un dažreiz, lai tevi sāktu novērtēt, ir vienkārši jāpazūd, atstājot uz galda zīmīti un tukšu šķīvi.
