Desmitiem neatbildētu zvanu no Riharda. Ziņas visos ziņapmaiņas servisos. Viņa atvēra saraksti ar vīru. „Vij, cel klausuli!” „Vij, nu, piedod, es esmu idiots, esmu aizstrādājies!” „Kur tu esi? Es nevaru atrast sev vietu!” „Šeit kotlešu nav, kurā veikalā es tās atradīšu?” „Vij, nu, pietiek, atgriezies, mēs visu izrunāsim. ”Vija pasmaidīja. Kotletes. Pat izmisuma brīdī viņš prasa par kotletēm.
Viņa uzrakstīja ziņu: „Esmu dzīva, vesela. Atpūšos. Atgriezīšos svētdien. Nemeklē mani. Ja gribi ēst – uzvāri pelmeņus. Ja gribi parunāt – gaidi svētdienu. ”Un atkal izslēdza telefonu. Atlikušās divas dienas viņa pavadīja kā paradīzē. Viņa peldējās baseinā, staigāja pa mežu, lasīja grāmatu, sēžot mājīgā kafejnīcā ar kapučīno tasi. Viņa iepazinās ar sievieti no blakus numura, elegantu dāmu vārdā Ilze, kura arī atpūtās viena.– Zini, Vijiņ, – teica Ilze vakariņās, grozīdama glāzi ar vīnu. – Mēs pašas pieradinām viņus pie tā, ka mēs esam funkcija.
Ērta sadzīves tehnika. Mazgā, gatavo, uzkopj, vēl arī strādā. Un ja tehnika pēkšņi sabojājas vai aizbrauc uz kūrortu, viņiem notiek sistēmas kļūme. Tu visu izdarīji pareizi. Galvenais tagad – nepadoties, kad atgriezīsies.– Domā, viņš sapratīs? – ar šaubām jautāja Vija.– Sapratīs, ja tu nesāksi uzreiz atvainoties un skriet pie plīts. Ieturi pauzi. Karaliene atgriezās no trimdas, nevis kalpone aizbēga patvaļā. Šie vārdi Vijai iezaga sirdī. Svētdiena iestājās pārāk ātri.
Taksometrs veda viņu atpakaļ uz pelēko pilsētu, uz ierasto dzīvi. Bet Vija jutās citāda. Viņa it kā nometa veco ādu. Viņa paskatījās uz sevi spogulī: acis mirdz, āda svaiga, jaunajā kleitā viņa izskatījās uz četrdesmit, ne vairāk. Viņa iegāja dzīvoklī ar savu atslēgu. Mājās bija kluss. Un… tīrs. Aizdomīgi tīrs. Koridorā nemētājās apavi. Virtuvē nebija trauku kalna. Rihards sēdēja pie virtuves galda. Viņa priekšā stāvēja krūze ar atdzisušu tēju un pelnu trauks, pilns ar izsmēķiem (lai gan Vija aizliedza smēķēt virtuvē, tagad viņa klusēja).Ieraugot viņu, viņš uzlēca.
Viņa izskats bija saburzīts, neskūts un nelaimīgs.– Vija! – viņš izelpoja un metās pie viņas. Vija izstiepa roku uz priekšu, apturot viņa impulsu.– Sveiks, Rihard. Viņš sastinga.– Vij, tu… Kā tu jūties? Kur tu biji? Es juku prātā! Es apzvanīju visur… Līdz tu uzrakstīji. Tu saproti, ka tā nedrīkst? Vienkārši paņemt un aizbraukt!– Var, Rihard. Izrādās, ka pat ļoti var.
Viņa iegāja istabā, nolika čemodānu. Rihards tipināja pakaļ.– Es… es nopirku dāvanu, – viņš sakustējās, izņemot no skapja samta kastīti. – Lūk. Viņš pasniedza viņai zelta auskarus. Dārgus. Redzams, ka iztērēja visu, kas bija, varbūt pat aizņēmās.– Paldies, – Vija paņēma kastīti, pat neatverot, un nolika uz kumodes. – Skaista kastīte.– Vij, nu, piedod man! – viņš lūdzās. – Nu, aizmirsu! Nu, vecs muļķis! Aizstrādājos, sajaucu datumus.
Es taču tevi mīlu! Es šīs dienas… es nezināju, kā ieslēgt veļas mašīnu. Es nezināju, kur mums tēja stāv. Es bez tevis kā bez rokām!– Tieši tā, Rihard, – Vija apsēdās krēslā un uzmeta kāju pāri kājai. – Tu bez manis kā bez rokām. Bet es bez tevis – lieliski tiku galā. Es lieliski atpūtos. Es garšīgi ēdu, gulēju mīkstā gultā, staigāju. Un neviens neprasīja no manis zeķes. Rihards klusēja, skatoties uz viņu visām acīm. Viņš nekad nebija redzējis viņu tādu. Mierīgu, vēsu un… skaistu. Svešu.– Un kas tagad? – klusi jautāja viņš. – Šķiršanās?– Kāpēc uzreiz šķiršanās? – Vija paraustīja plecus.
– Bet dzīve mainīsies, Rihard. Kardināli. Pirmkārt, es vairs neapkalpošu tevi kā zīdaini. Tu esi vesels vīrietis. Tu vari pats ielikt drēbes mazgāties un nospiest pogu. Tu vari pats uzsildīt ēdienu. Un, otrkārt…Viņa ieturēja pauzi.– Otrkārt, es braukšu atvaļinājumā. Viena. Divas reizes gadā. Uz nedēļu. Un tas nav apspriežams.– Bet nauda… – Rihards sāka.– Nauda atradīsies.
Es taču atradu šai izbraukšanai. Tieši tos, kurus krāju tev laivai. Rihards aizrijās ar gaisu.– Laivai? Tu krāji man laivai?– Jā. Gribēju uztaisīt pārsteigumu. Bet pārsteigums sanāca man. Es tos iztērēju sev. Un zini, ne mirkli to nenožēloju. Rihards nolaidās uz dīvāna un aizklāja seju ar rokām. Viņš sēdēja tā ilgi, šūpojoties no vienas puses uz otru. Vija viņu nesteidzināja. Viņa skatījās pa logu, kur sāka līt, un juta absolūtu mieru.– Es esmu idiots, – dobji teica viņš beidzot.
– Rets idiots. Piedod man, Vijiņ. Es visu sapratu. Patiešām sapratu. Viņš pacēla galvu. Acis viņam bija sarkanas.– Es gribu ēst, – žēli piebilda viņš. – Trīs dienas uz vieniem pelmeņiem un sviestmaizēm. Tavi salāti… tie saskāba. Es tos neieliku ledusskapī uzreiz, aizmirsu…Vija nopūtās. Tāds bija viss Rihards.– Ģērbies, – viņa teica, pieceļoties.– Kur? Uz veikalu?– Nē. Uz restorānu. Es negrasos šodien gatavot. Es vēl esmu atvaļinājuma režīmā. Ejam, paēdīsim vakariņas kā baltie cilvēki.
Tu cienā.– Man nav naudas, es auskarus nopirku… – viņš apjuka.– Tātad no kredītkartes. Sāc kārtoties, Rihard. Gaidu piecas minūtes. Kad viņi izgāja uz ielas, Rihards bikli paņēma viņu zem rokas. Vija neatrāva roku, bet arī nepiespiedās pie viņa, kā agrāk. Viņa gāja blakus, taisna, lepna, neatkarīga. Vakariņās Rihards centās no visas sirds. Viņš rūpējās, pielēja vīnu, stāstīja kaut kādas pasakas no darba, cenšoties viņu sasmīdināt.
Lasi vēl: Nolēmu pārdot savu veco mašīnu SS.lv, bet ieradās brālis, atņēma atslēgas un paziņoja jaunumus
Vija smaidīja, bet viņas acis palika nopietnas.– Vij, un tas spa… tur tiešām ir tik labi? – jautāja viņš, kad atnesa desertu.– Pasakaini.– Varbūt… varbūt nākamreiz brauksim kopā? Es sakrāšu. Godīgi. Un laivu nevajag. Izgādāšu ar veco makšķeri. Vija paskatījās uz viņu. Viņa skatienā bija kaut kas jauns. Bailes viņu zaudēt. Cieņa.
Un apziņa, ka viņa nav mēbele, kas vienmēr stāvēs stūrī.– Redzēsim, Rihard, – atbildēja viņa, iemalkojot kafiju. – Redzēsim tavu uzvedību. Pārbaudes laiks ir sācies. Pagāja mēnesis. Dzīve, protams, nekļuva par ideālu pasaku vienā mirklī. Rihards joprojām dažreiz mētāja zeķes un aizmirsa nolaist tualetes vāku. Bet tagad, kad Vija viņam teica kaut ko izdarīt, viņš uzlēca un darīja.
Viņš iemācījās ieslēgt veļas mašīnu. Viņš sāka pats gludināt savus kreklus (slikti, ar kroku vietām, bet pats!).Un galvenais – uz ledusskapja tagad karājās liels kalendārs, kur ar sarkanu marķieri bija apvilkts Vijas nākamās dzimšanas dienas datums. Un vēl divi datumi – viņas plānotajiem atvaļinājumiem. Vija saprata vienu vienkāršu patiesību: apkārtējie izturas pret tevi tā, kā tu atļauj pret sevi izturēties. Un dažreiz, lai tevi sāktu novērtēt, ir vienkārši jāpazūd, atstājot uz galda zīmīti un tukšu šķīvi.
