„Tu čīksti kā vecs skapis”: vīrs pasmējās viesu priekšā, bet no rīta es izvilku to pašu burtnīcu
— Klau, veči, redzējāt, kā viņa iet? — Andris pamāja ar galvu manā virzienā, uzdūra uz dakšiņas marinētu sēni un iesmīnējās.
— Čīkst kā vecs skapis.
Pie galda uz sekundi iestājās pauze, bet tad atskanēja skaļi smiekli. Viesi nesmējās ļauni, vienkārši Andris prata pasniegt. Viņam bija talants jebkuru neveiklību pārvērst anekdotē, bet jebkuru cilvēku — par savas uzstāšanās rekvizītu.
Parasta piektdiena
Es stāvēju pie durvīm ar pilnu bļodu kūpošu kartupeļu. Divdesmit divu gadu laikā es biju iemācījusies nenomest traukus pat tad, kad to ļoti gribas. Tikai lai pilnībā iztaisnotos, man tagad vajadzēja dažas sekundes pastāvēt, atspiežoties pret kaut ko cietu. Andris to redzēja katru rītu. Bet šeit, draugu klātbūtnē, mans stīvums pārvērtās par reprīzi.
— Nu, ko tu sastingi, Antra? — vīrs pamirkšķināja kaimiņam.
— Nes šurp, kamēr nav atdzisis. Citādi nāksies eļļot eņģes.
Es pasmaidīju. Ar to pašu smaidu, ko mēdz saukt par „ērto”. Noliku bļodu galda vidū, sakārtoju salvetes.
— Labu apetīti, — es klusi noteicu.
— Es tūlīt uzlikšu tējkannu.
Pagriezos un aizgāju uz virtuvi. Lēni. Cenšoties „nečīkstēt”. Gaitenī, ejot garām vecajam bufetes skapim ar tumšajiem stikliem, es uz sekundi apstājos. No pulēto durtiņu dzīlēm uz mani raudzījās sieviete. Viņai bija glīts matu griezums, tīra kleita un acis cilvēkam, kurš ir ļoti noguris. Ne fiziski. Bet ar to nogurumu, pret kuru nepalīdz ne miegs, ne atvaļinājums. Virtuvē bija kluss. Es atgriezu ūdeni, lai troksnis noslāpētu smieklu šaltis no viesistabas. Izlietnē jau slējās netīro šķīvju kalns. Parasta piektdiena. Parasta dzīve.
Durvis iečīkstējās. Ienāca Līga, mana draudzene vēl no studiju laikiem. Viņa klusējot paņēma dvieli un nostājās blakus, pieņemot no manis slapjās glāzes. Mēs kādas trīs minūtes mazgājām klusējot.
— Antra, — viņa klusi pajautāja, neskatoties uz mani.
— Vai viņš tā vienmēr?
Es sastingu ar saziepētu dakšiņu rokā.
— Kā „tā”, Līga?
— Nu… visu priekšā tā runā?
Es aizgriezu ūdeni. Klusums kļuva griezīgs, nepatīkams.
— Viņš joko, Līga. Viņam tāda maniere. Tu taču pazīsti Andri. Viņš to nedara tīšām.
Līga nopūtās. Nolika pēdējo glāzi uz žāvētāja, noslaucīja rokas un paskatījās man tieši acīs.
— Tu turies, Antra. Es tā nevarētu.
Viņa izgāja, bet es paliku stāvot pie izlietnes. „Tu turies”. Savāds vārds. Parasti tā saka tiem, kam notikusi nelaime. Bet kas ir man? Vīrs, dzīvoklis, pensija, papildu darbi internetā. Viss kā cilvēkiem. Tikai virtuves galda atvilktnē, zem salvešu kaudzes, gulēja zila rūtiņu burtnīca. Es to rakstīju kopš mūsu kopdzīves pirmā gada. Sākumā — lai taupītu. Pēc tam — lai saprastu, kur paliek nauda. Bet pēdējos gadus — vienkārši lai nesajuktu prātā no sajūtas, ka es visu ieguldu melnajā caurumā.
Pirmais ieraksts bez cipariem
Viesi izklīda pēc pusnakts. Andris, apmierināts un sasarcis, iekrita dīvānā pie televizora.
— Labi pasēdējām, vai ne, Antra? — viņš uzsauca, nepagriežot galvu.
— Sanita slavēja salātus. Tu esi malacis.
Agrāk es būtu piegājusi klāt. Pajautājusi, vai nevajag ūdeni, atnesusi spilvenu — viņam pēc sātīgām vakariņām vienmēr bija grūti. Sakārtojusi pledu. Šodien es pagāju garām. Guļamistabā es atvēru kumodes atvilktni. Izņēmu burtnīcu. Nobružāti vāki, stūri aizlocīti. Atvēru pēdējo aizpildīto lapu. Tur bija sausi cipari par pagājušo mēnesi: komunālie, produkti, viņa čeki, benzīns. Es paņēmu pildspalvu. Un pirmo reizi divdesmit divu gadu laikā uzrakstīju nevis summu.
Es ierakstīju datumu. Šodienas. Un aizvēru burtnīcu. Andris turpat pie televizora drēbēs aizmiga. Es viņu nemodināju. Apgūlos un pirmo reizi daudzu gadu laikā aizmigu acumirklī. Mugura nez kāpēc gandrīz nemaz netraucēja.
Rīts, kas mainīja visu
Rīts uzausa pelēks. Andris sēdēja virtuvē, īgns un saburzīts, maisot cukuru krūzē. Kad es ienācu, viņš pat nepagriezās.
— Galva kā ar svinu pielieta, — viņš norūca „labrīt” vietā.
— Ko tu vakar biji tik skāba? Apvainojies par joku par skapi?
Es klusējot noliku viņa priekšā šķīvi ar olu kulteni.
— Antra, nu kas tev ir? — viņš pacēla acis uz mani. Tajās bija neviltots neizpratne. — Tu taču neesi nekāda meitene, lai uzmestu lūpu. Pati saproti, gadi… Neviens no mums nekļūst jaunāks. Es taču mīlu.
Es apsēdos. Noliku uz galda zilo burtnīcu.
— Kas tas ir? — viņš sarauca pieri, dakšiņa sastinga gaisā.
— Atkal tu ar savām kvītīm? Antra, nu nesāc no paša rīta, ko?
Es atvēru pirmo grāmatzīmi.
— Divtūkstoš piektā gada janvāris, — es izrunāju mierīgā balsī, skatoties nevis uz viņu, bet lapā.
— Tu sasiti svešu mašīnu. Remonts maksāja tikpat, cik divas manas gada algas. Es pārdevu mammas auskarus un paņēmu kredītu. Tu teici: „Sievietes neko nesajēdz no braukšanas, nejaucies”.
— Tu ko, atcerējusies miera laikus…
Es pāršķīru lapu.
— Divtūkstoš desmitā gada jūlijs. Tu aizbrauci ar draugiem makšķerēt uz ezeru, atpūsties no ikdienas. Atgriezies bez laivas, kuru mēs nopirkām uz kredīta, un ar parādu kaimiņam. Es šo parādu sedzu pusgadu, naktīs strādājot pie tulkojumiem. Tu teici: „Nezāģē, vīrietim vajag izlādi”.
— Antra, izbeidz. — viņš nolika krūzi uz galda. Tēja izšļakstījās uz galdauta, izplūstot tumšā traipā.
— Kas tā par grāmatvedību? Mēs esam ģimene vai kas? Es arī pelnīju, starp citu.
Es pacēlu acis. Pirmo reizi visa rīta laikā paskatījos uz viņu tieši.
— Tu pelnīji sev, Andri. Bet par tavu dzīvi maksāju es.
Es šķīru tālāk. Lapas virtuves klusumā čabēja kā sausi lapas.
— Divtūkstoš piecpadsmitais. Tavi zobi. Labākā privātā Rīgā, jo „es nevaru staigāt ar lētajiem, es taču eju cilvēkos”. Izmaksas — mūsu trīs gadu atvaļinājumi. Es piecas ziemas staigāju vecā mētelī. Tu teici: „Tev tāpat ir labi, tu taču sēdi mājās”.
Viņš stāvēja manā priekšā izstaipītā kreklā, vēders karājās pāri treniņbikšu gumijai. Pie deniņiem žēlabaini slējās trīs mati.
— Tu man pārmet maizes kumosu? — viņš jautāja.
— Paskaties uz sevi. Čīksti kā… kā tas skapis. Es esmu vīrietis. Es vēl esmu „o-ho-ho”. Jā, es… es atradīšu sev kādu. Jaunu. Bez šitām tavām burtnīciņām.
Viņš to pateica un sastinga, smagi elpojot. Gaidīja. Gaidīja, ka es apvainošos. Ka nobīšos. Ka sākšu taisnoties, kā to biju darījusi simtiem reižu. Virtuvē kļuva ļoti kluss. Bija dzirdams, kā pil ūdens no krāna, kuru viņš solīja salabot pirms pusgada. Es skatījos uz viņu. Un pēkšņi sapratu, ka nejūtu neko. Ne aizvainojumu, ne bailes palikt vienai. Tikai vieglumu, it kā no pleciem būtu nocelts tas pats skapis.
— Andri, — es klusi teicu.
— Tu nopietni?
Viņš pamirkšķināja.
— Ko?
— Nu, par to jauno. Atrodi.
Es aizvēru burtnīcu. Akurāti. Vienkārši saliku abas puses kopā.
— Es nevaru būt pret, Andri. Tiešām. Atrodi.
Pārbīde augšējā plauktā
Andris izgāja pēc minūtes. Kaut ko nesakarīgi norūca, uzvilka jaku un aizvēra ārdurvis un aizgāja. Es paliku klusumā. Savādi, bet man negribējās ne skumt, ne zvanīt Līgai, ne skriet viņam pakaļ pie lifta. Parasti šādos brīžos es nevarēju atrast sev vietu. Visu laiku domāju: a ja nu viņš neatgriežas? A ja nu ar viņu kaut kas notiek? Kā es viena? Tagad es vienkārši piecēlos un sāku novākt galdu.
Viņa krūze ar neizdzerto tēju stāvēja pašā malā. Apakšā peldēja izmirkusi biezputra. Es izlēju atlikumus izlietnē, izskaloju trauku un atvēru žāvētāju. Divdesmit divus gadus es liku viņa krūzi apakšējā plauktā, labajā pusē. Viņam tā bija ērti paņemt, nebija jāstiepjas. Viņam plecs kādreiz smeldza, vēl senos laikos. Plecs sen bija pārgājis, bet ieradums palicis. Es noliku krūzi augšējā plauktā. Pašā tālākajā stūrī. Tur, kur ir ērti man, jo es esmu gara. Sīkums. Pat muļķība. Bet, kad es aizvēru skapīša durtiņas, man šķita, ka dzīvoklī kļuva vairāk gaisa.
Es izstaigāju virtuvi. Es varēju stāvēt taisni, neatspiežoties pret galda virsmu. Vai man bija nemiers? Jā. Divdesmit divi gadi — tas nav tikai skaitlis, tās ir viena otrā ieaugušas saknes. Tās izraut ir grūti. Bet šī sajūta bija citāda. Auksta un caurspīdīga kā rudens gaiss. Nezināmais tomēr ir labāks par bezcerību.
Vai Andris saprata savu kļūdu?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
