Vakariņas ar jauniem noteikumiem
Viņš atgriezās, kad aiz loga jau bija satumsis. Es dzirdēju, kā slēdzenē pagriežas atslēga. Divi apgriezieni. Pauze. Klikšķis. Viņš ienāca klusi, nevis mīdoties kā parasti. Ilgi darbojās priekšnamā, karinot jaku. It kā gaidītu, ka es iziešu pretī. Es sēdēju virtuvē. Andris ienāca, šļūcot čībās. No viņa dvesa pēc auksta vakara un dūmiem. Viņš paskatījās uz mani no pieres apakšas, aizgāja līdz savai vietai un smagi apsēdās uz krēsla. Es nesāku runāt. Vienkārši pavilku sev tuvāk grāmatu, kas zem viņa vecajiem auto žurnāliem bija gulējusi jau labu laiku. Es pat nebiju pārlikusi grāmatzīmi, visu laiku nebija vaļas.
Andris klusēja. Viņš skatījās uz tukšo galdu, uz plīti, kur stāvēja panna ar vāku, tad uz mani. Viņš gaidīja. Gaidīja ierasto rituālu: „Andrīt, esi izsalcis? Tūlīt uzsildīšu”. Gaidīja, ka es nogludināšu asos stūrus, izlikšos, ka rīta sarunas nav bijis. Es pāršķīru lapu. Papīrs klusumā sausi iečabēja.
— Antra, — viņš aizsmakušā balsī teica.
— Ir kaut kas ēdams?
Es nepacēlu acis no teksta. Rindiņas nedaudz peldēja, bet es turēju fokusu.
— Kotletes ir pannā, Andri. Uzsildi pats.
Sekundes pauze man šķita kā mūžība. Es dzirdēju, kā viņš ievilka elpu, skaļi. Tagad viņš varēja sākt izrādi. Varēja aizsviest krūzi. Varēja atkal aiziet, šoreiz uz ilgu laiku. Es sastingu, ar pirkstiem sažņaudzot grāmatu. Iečīkstējās krēsls. Smagi soļi. Noklikšķēja slēdzis. Iedegās liesma zem pannas. Nošķindēja vāks. Viņš nostājās pie plīts. Pats.
Cits atspulgs
Es lēnām izpūtu elpu un pacēlu acis. Aiz loga bija melna vakara tumsa, un stikls bija pārvērties par spoguli. Tajā atspoguļojās virtuve: lampas dzeltenā gaisma, vīrieša mugura pie plīts un sieviete ar grāmatu. Es skatījos savā atspulgā. Tas pats matu griezums, tā pati mājas kleita. Tā pati sieviete, kura vakar caur spēku smaidīja viesiem.
Bet kaut kas stājā bija citāds. Pleci iztaisnoti. Galva nedaudz augstāk. Es pati nevarētu pateikt, kas tieši bija mainījies. Vienkārši atspulgā vairs nebija cilvēka, kurš mēģina kļūt mazāks, lai neaizņemtu vietu. Uz galda, starp mums, gulēja zilā burtnīca.
Es to nenovācu. Tā gulēja atvērta šodienas datumā. Un mēs abi zinājām, ka aizvērt to es pagaidām nedomāju. Divdesmit divus gadus viņš uzskatīja, ka viņa klusē vājuma dēļ. Viņa klusēja, jo veica aprēķinus.
Vai jūs kādreiz esat mēģinājuši saskaitīt — nevis naudu, bet gadus, kas pavadīti klusējot? Un kas no tā sanāca?
