Portatīvais dators stāvēja atvērts uz virtuves galda. Mans vīrs Māris, kurš jau gadiem strādā par vecāko inženieri vietējā enerģētikas uzņēmumā, tikko bija aizgājis dušā. Es gāju garām, taisoties aizvērt vāku, bet pēkšņi apstājos.
Ekrānā bija atvērta nekustamo īpašumu sadaļa. Tur bija garš saraksts ar apskatītiem dzīvokļiem – visi kā viens bija vienistabas mājokļi tepat Siguldā, netālu no stacijas un pilsētas centra, cenu robežās līdz trīssimt eiro par īri.
Es apsēdos un lēnām izgāju cauri pārlūka vēsturei. Tur bija simtiem sludinājumu. Pašas pirmās atzīmes datējās ar pagājušā gada jūniju, kad mēs vēl it kā laimīgi svinējām Jāņus pie radu mājas. Izrādījās, ka viņš jau veselu gadu klusiņām, kamēr es dārzā stādīju puķes vai gatavoju vakariņas, meklēja sev vietu, kur aizbēgt no mūsu kopīgās dzīves.
Man ir četrdesmit trīs gadi, Mārim – četrdesmit seši. Mēs esam precējušies divdesmit vienu gadu. Mūsu dēls Artis jau otro gadu studē Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē. Mēs dzīvojam plašā trīsistabu dzīvoklī, ko kopā pirkām pirms piecpadsmit gadiem, kad likās, ka šeit novecosim kopā.
Mūsu mājās nekad nebija skaļu strīdu vai asu pārmetumu. Bija vienkārši parasta, rāma dzīve: darbs, mājas soļi, reizi mēnesī aizbraucām uz kādu teātra izrādi. Un tagad es redzu, ka viņš jau gadu mērķtiecīgi plāno savu aiziešanu.
Es dzirdēju, kā vannas istabā noklikšķ durvju slēdzis. Es ātri aizvēru datoru, piecēlos un uzliku tējkannu. Māris ienāca virtuvē savā siltajā halātā, matos vēl spīdēja ūdens lāses. Viņš apsēdās pie galda, pat nepaskatoties uz datoru, un mierīgi pajautāja:
— Līga, tēju dzersi?
— Jā, uzvārīšu mums abiem ar piparmētrām, — es atbildēju, cenšoties valdīt pār balsi, lai tā nenodrebētu.
Mēs dzērām tēju pilnīgā klusumā, ko pārtrauca tikai tējkarotes šķindoņa pret krūzīti. Viņš lēnām šķirstīja ziņas telefonā, bet es vēroju viņu un domāju: “Kad tieši tu gribēji man to pavēstīt? Vai tad, kad būtu jau parakstījis līgumu?” Es nolēmu neko neteikt.
Ja viņš ir spējis klusēt veselu gadu, tātad viņš nav gatavs sarunai. Ja es tagad sākšu iztaujāt, viņš vienkārši novērsīsies vai izdomās kādu stāstu par darba vajadzībām. Es izvēlējos kļūt par vērotāju savā pašas mājā.
Pirmais mēnesis: Es sāku pamanīt plaisas
Nākamajās nedēļās es uz Māri skatījos kā caur palielināmo stiklu. Es sāku pamanīt detaļas, kuras agrāk norakstītu uz nogurumu. Viņš sāka nākt mājās arvien vēlāk. Ja agrāk ap septiņiem mēs kopā skatījāmies ziņas, tad tagad viņš ieradās tikai ap deviņiem.
“Objektā radās sarežģījumi, bija jāpaliek ilgāk,” viņš teica savā mierīgajā balsī. Agrāk es viņam kā inženierim ticētu, bet tagad es prātoju – kurā Siguldas malā viņš šovakar kāpa pa kāpņu telpām, lai apskatītu kārtējo tukšo dzīvokli?
Mēs pārstājām dalīties ar to, kā mums gājis pa dienu. Viņš vairs nestāstīja par jaunajiem projektiem vai kolēģu nedienām. Viņš ātri paēda un tūlīt devās uz viesistabu pie televizora. Arī nedēļas nogales vairs nebija kopīgas.
“Man jāsakārto rasējumi, gribu mieru,” viņš noteica un stundām sēdēja pie sava klēpjdatora. Es nejautāju, ko viņš tur “rasē”. Es zināju, ka viņš pēta virtuves iekārtas un skapju izmērus citai, svešai dzīvei.
Mūsu sarunas kļuva pavisam sausas un tehniskas: “Maize beigusies”, “Labi”, “Ar labu nakti”. Ārā plosījās janvāra puteņi, sniegs aiz loga bija līdz palodzēm, un mūsu dzīvoklī valdīja tieši tāds pats aukstums. Mēs vairs nebijām pāris, kas kopā cīnās ar dzīvi, mēs bijām kļuvuši par pieklājīgiem svešiniekiem, kuri dala vienu ledusskapi un vienu koridoru.
Otrais mēnesis: Ko slēpj e-pasti?
Kādā februāra vakarā Māris izgāja izvest mūsu suni, veco labradoru Rūdi, pastaigā gar Gaujas senlejas takām. Ārā spēcīgi sniga, un es zināju, ka viņi nebūs atpakaļ vismaz četrdesmit minūtes. Es nespēju pretoties un atvēru viņa datoru.
Piekļuves kods bija mūsu dēla dzimšanas diena. Es iegāju viņa e-pastā un ieraudzīju saraksti ar kādu mākleri, vārdā Viesturs.
Māris jau bija klātienē apskatījis trīs dzīvokļus. Viens no tiem, neliela, saulaina vieta Leona Paegles ielā, viņu bija nopietni ieinteresējis. Viņš rakstīja māklerim: “Man vajag vēl pāris nedēļas. Es vēl neesmu morāli gatavs pārvākties, jāsakārto lietas mājās.”
Šis teikums – “neesmu morāli gatavs” – man lika sajusties sliktāk nekā pati nojausma par šķiršanos. Viņš gribēja prom, viņš to plānoja, bet viņu kaut kas joprojām turēja.
Vai tas bija pieradums pie manām brokastīm? Vai bailes no kaimiņu runām mūsu mazajā pilsētā? Es turpināju lasīt un atradu vēstuli citam adresātam: “Es jūtos kā iesprostots. Līga nav slikta sieviete, bet starp mums vairs nekā nav. Es gribu aiziet klusi, lai viņu lieki nenomāktu.”
Es aizvēru datoru un jutu dīvainu, mierīgu skaidrību. Man nebija ne dusmu, ne vēlmes ko pārmest. Es vienkārši beidzot visu sapratu. Viņš bija tikpat nelaimīgs kā es, tikai viņš jau bija sācis meklēt izeju, kamēr es turpināju tēlot, ka viss ir kārtībā.
Kad viņš atgriezās no pastaigas, nosalis un ar piesnigušām skropstām, es viņam klusējot ielēju siltu zupu. Mēs atkal neko neteicām, katrs paliekot savās domās.
Trešais mēnesis: Pēdējais cēliens
Bija jau marta sākums, kad es sapratu – šī spēle ir mani iztukšojusi. Es vairs nevarēju izturēt šo mākslīgo mieru un tēlošanu. Ikreiz, kad es viņu redzēju, es redzēju tikai to vienistabas dzīvokli, kurā viņš domās jau sen dzīvoja. Kādu sestdienas rītu, kad saule spīdēja caur aizsalušajiem logiem, es nolēmu – viss.
— Māri, apsēdies, mums ir jāizrunājas, — es teicu, noliekot kafijas krūzi viņa priekšā uz galda.
Viņš neatrāva acis no sava viedtālruņa:
— Par ko? Atkal par Artim vajadzīgo naudu mācībām?
— Nē. Par to, ka tu jau gadu slepeni meklē sev dzīvokli tepat Siguldā. Es visu zinu.
Māris kļuva pavisam kluss. Viņš lēnām nolika telefonu malā un uz brīdi šķita apmulsis. Viņa rokas, kas parasti bija tik drošas un stingras, strādājot ar tehniku, tagad neviļus notrīcēja.
— Kā tu… kad tu to uzzināji?
— Nejauši ieraudzīju tavā datorā pirms trīs mēnešiem, — es teicu mierīgi, pat bez rūgtuma. — Tu biji aizmirsis aizvērt vēsturi.
Viņš ilgu laiku klusēja, skatoties uz tukšo kafijas krūzi, un tad smagi nopūtās:
— Kāpēc tu klusēji tik ilgi un spēlēji šo teātri?
— Gribēju redzēt, vai tu vispār plāno man to pateikt acīs. Bet tu klusē, tāpēc es to izdarīju tavā vietā.
Māris aizklāja acis ar plaukstām.
— Līga, es… es vienkārši nezināju, kā sākt. Man likās, ka es tevi sagraušu. Es sapratu, ka mēs vairs nedzīvojam kā vīrs un sieva. Mēs vienkārši esam divi cilvēki, kas kopā maksā rēķinus un rūpējas par bērnu.
Man kļuva fiziski par smagu šajās sienās. Man vajadzēja savu telpu, kurā nav šīs mūžīgās klusēšanas un pienākuma sajūtas.
— Es jutu tieši to pašu, — es klusi piebildu, skatoties viņam tieši acīs.
Viņš izskatījās patiesi pārsteigts:
— Arī tu?
— Jā. Pēdējos gadus es jutos kā mēbele šajā dzīvoklī. Es vienkārši klusēju, jo man likās, ka tāda ir tā pieaugušo dzīve – izlikties, ka viss ir labi bērna un radu dēļ.
Tā bija mūsu pirmā patiesi godīgā saruna desmit gadu laikā. Mēs nerunājām par sadzīvi, bet par to tukšumu, kas bija izveidojies mūsu vidū. Mēs abi bijām gribējuši brīvību, tikai baidījāmies pirmo reizi par to ieminēties.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā Māris pārvācās un kāda ir mūsu jaunā realitāte pēc šķiršanās
