Todien Tukumā ziema šķita īpaši gara un nogurdinoša. Pa logu raugoties, varēja redzēt tikai pelēkas kupenas un cilvēkus, kas cieši satinušies šallēs, steidzās garām mūsu piektā stāva logam.
Es, Daniela, virtuvē vārīju zupu un domās jau biju pie nākamā mēneša rēķiniem.
Dzīve mazpilsētā ir mierīga, bet tā prasa precīzu plānošanu, it īpaši, ja strādā aptiekā un alga ir tieši tik liela, lai pietiktu visam nepieciešamajam, bet ne luksusam. Man patika šis miers, bet tajā pašā laikā es jutu, ka pēdējā laikā Kārlis kļūst arvien klusāks.
Kārlis parasti atgriezās mājās ap sešiem. Es jau biju pieradusi pie viņa smagajiem soļiem kāpņu telpā un klusās nopūtas, kad viņš novilka savus darba zābakus. Darbs loģistikas noliktavā viņu nogurdināja, taču tas deva stabilitāti, ko mēs abi tik augstu vērtējām.
Taču tajā otrdienā viss notika citādi. Durvju slēdzene noknikšķēja jau trijos pēcpusdienā. Es sabijos – vai tiešām kaut kas noticis? Varbūt darbā kādas nepatikšanas?
Kad Kārlis ienāca virtuvē, viņš neizskatījās savārdzis. Gluži pretēji – viņa acīs dega tāda uguns, kādu nebiju redzējusi kopš mūsu kāzu dienas. Viņš rokās turēja milzīgu, spīdīgu kasti, ko uzreiz ar klusu blīkšķi nolika uz galda, tieši blakus maniem sagrieztajiem dārzeņiem.
“Daniela, apsveic mani! Es beidzot esmu brīvs. Es šodien aizgāju no darba,” viņš paziņoja, burtiski starojot.
Es jutu, kā manā vēderā viss saraujas kamolā. “Kā tas ir – aizgāji? Kārli, ir marta sākums. Mēs tikko sākām krāt vannasistabas remontam. Kas notika? Vai kaut kas atgadījās ar priekšnieku? Tu taču teici, ka jums būs lielā inventarizācija un varēs dabūt prēmijas.”
“Nē, nē, viss ir kārtībā. Vienkārši es sapratu, ka vairs nevaru pūt tajā noliktavā. Man ir trīsdesmit pieci gadi, Daniela. Es negribu visu mūžu pavadīt, skaitot svešas kravas un skatoties uz iekrāvējiem. Esmu nolēmis kļūt par blogeri.
Paskaties, šī kamera ir labākā savā klasē. Es taisīšu video par auto lietām, par tehniku, par visu to, ko vīrieši pie mums meklē, bet neatrod normālā valodā. Es zinu, ka man sanāks. Es šo ideju loloju jau mēnešiem,” viņš runāja tik ātri, it kā baidītos, ka es viņu pārtraukšu.
Dārgais pirkums un lielās cerības
Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt. Kārlis, kurš nekad nebija izrādījis interesi par sociālajiem tīkliem, pēkšņi ticēja, ka kļūs par nākamo interneta zvaigzni. Viņš sāka vērt vaļā kasti, ar gandrīz bērnišķīgu sajūsmu cilājot objektīvus.
Virtuvē smaržoja pēc jaunas tehnikas un nezināmā.
“Bet Kārli… blogošana ir milzīgs darbs. Tev pat nav sava kanāla. Tu saproti, ka nauda neparādīsies uzreiz? Mums ir kredīts, mums ir komunālie… Tu vispār painteresējies, cik ilgi cilvēki strādā, pirms nopelna pirmo eiro?” mana balss drebēja, bet es centos palikt loģiska.
“Mums ir iekrājumi, Daniela. Tie pieci tūkstoši, ko nolikām malā. Ar to pietiks pusgadam, kamēr es pacelšu kanālu. Es visu esmu izpētījis YouTube akadēmijā. Galvenais ir kvalitāte. Ar šo kameru bilde būs tik laba, ka cilvēki nevarēs nepamanīt. Es vairs neesmu mazs bērns, es zinu, ko daru. Es negribu nožēlot, ka nepamēģināju.”
Es apsēdos uz krēsla, nespēdama atrast pareizos vārdus. No vienas puses, es gribēju viņu atbalstīt, bet no otras – es redzēju, kā mūsu drošības sajūta izgaist vienā mirklī. Vai tiešām trīsdesmit piecu gadu krīze izpaužas šādi?
Kad mājās ienāk prožektoru gaisma
Nākamās nedēļas Tukuma dzīvoklī pārvērtās par kaut ko dīvainu un pat nedaudz sirreālu. Mūsu viesistaba, kur mēs parasti vakaros skatījāmies ziņas vai vienkārši kopā lasījām, kļuva par improvizētu studiju. Visur mētājās kastes, statīvi un melni vadi, pār kuriem es mūždien paklupu. Kārlis kļuva par “režisoru”.
Viņš stundām ilgi sēdēja pie datora, mēģinot saprast, kā samontēt pirmo video. Viņš rakstīja scenārijus uz virtuves salvetēm, tad tos svītroja, naktīs negulēja un kļuva arvien nervozāks.
Virtuvē rīti sākās nevis ar sarunām, bet ar viņa murmināšanu, mēģinot iemācīties tekstu no galvas.
“Kāpēc gaisma ir tik dzeltena?” viņš burkšķēja pusdienlaikā. “Man vajag baltos paneļus. Ar šo apgaismojumu video izskatās lēti. Neviens neskatīsies lētu saturu.”
“Kārli, tu jau esi iztērējis vairāk nekā tūkstoti par to kameru un statīvu,” es mēģināju iebilst. “Varbūt sākumā izmanto to, kas tev ir? Logu gaismu?”
“Tu neko nesaproti no šīm lietām, Daniela! Lai pelnītu, sākumā ir jāiegulda. Tu gribi, lai es eju atpakaļ uz to noliktavu, bet es gribu dzīvot citādāk. Tev tiešām pietiek ar to, kas mums ir? Tu negribi ceļot? Tu negribi dzīvot bez parādiem?” viņš man pārmeta, un es sapratu, ka viņš ir iedzinis sevi stūrī ar savām ekspektācijām.
Pirmie soļi un pirmā vilšanās
Pēc divu nedēļu intensīva darba pirmais video beidzot bija gatavs. Kārlis to publicēja ar tādu svinīgumu, it kā tas būtu vēsturisks notikums. Viņš visu vakaru nepārtraukti atjaunoja lapu, skatoties uz skaitītāju.
“Kāpēc viņi neskatās?” viņš reiz jautāja ap pusnakti, naktī blenžot monitorā ar sarkanām acīm. “Es ieliku pirmo sižetu pirms trīs dienām. Tur ir tikai divpadsmit skatījumi. Divpadsmit! Un pusi no tiem es pats uztaisīju, rādot tev un tavai mammai. Es taču visu izdarīju pēc labākajiem paraugiem!”
“Kārli, tas prasa laiku. Neviens nekļūst slavens vienā naktī,” es viņu mierināju, noliekot roku uz pleca. “Varbūt pamēģini sākumā atrast kādu pusslodzes darbu Tukumā? Lai mums būtu vismaz kādi garantēti ienākumi, kamēr tu attīsties?”
Viņš uzreiz noslēdzās. “Tu man netici. Neviens man netic. Visi tikai grib, lai es eju atpakaļ uz to noliktavu pie savām kastēm. Bet es negribu! Es jūtu, ka esmu tuvu tam, lai viss aizietu. Man vienkārši vajag labāku mikrofonu, jo skaņa mazliet čarkst.”
Es redzēju, kā viņa sejā parādās tā dīvainā spītība, kas robežojas ar vilšanos. Viņš vairs neizskatījās pēc vīrieša, kurš baudītu brīvību. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuru paša radītās cerības ir tā nogurdinājušas, ka viņš ir kļuvis par savas studijas sargu.
Tukšais konts un klusie vakari
Marts tuvojās beigām, un sniegs ārā sāka lēnām kust, atstājot aiz sevis pelēkas peļķes un kailus koku zarus. Tieši tāpat kusa arī mūsu iekrājumi. Katrs jauns “sīkums”, ko Kārlim vajadzēja viņa jaunajam hobijam, maksāja simtus.
Te vajadzēja speciālu apgaismojumu, te maksas programmu video apstrādei, te jaunu cieto disku, jo iepriekšējais bija pilns ar neizmantotiem kadriem.
Kādu vakaru es apsēdos pie galda un izvilku visus rēķinus. Apkure Tukumā tajā gadā bija īpaši dārga, un elektrības rēķins Kārļa tehnikas dēļ bija burtiski “uzsprādzis”.
“Kārli, mums ir palikuši pēdējie septiņi simti eiro,” es teicu, skatoties viņam acīs. Manā balsī vairs nebija dusmu, tikai smagums. “Ar to pietiks tieši vienam mēnesim. Tavs kanāls joprojām nenes ne centa. Mēs esam iztērējuši vairāk nekā četrus tūkstošus, bet atdevi nav nekādu.”
Viņš klusēja. Viņš vairs nestrīdējās. Viņš vienkārši sēdēja pie sava dārgā aprīkojuma un skatījās ārā pa logu uz kūstošo sniegu. Viņš izskatījās tik maziņš tajā lielajā prožektoru gaismā.
Tajā brīdī es sapratu, ka lielais sapnis sāk drupt. Viņš bija iedomājies, ka interneta pasaule viņu gaida ar atplestām rokām, bet izrādījās, ka tā ir nežēlīga vieta, kurā nevienu neinteresē tavs ieguldītais laiks vai dārgā kamera, ja tu nespēj piesaistīt uzmanību.
Šķir otru lapaspusi, lai lasītu 2. daļu – par atgriešanos realitātē un dzīves mācībām
