Viņa neizskatījās ne dusmīga, ne pārsteigta. Viņa uzlūkoja savu vīru ar tādu pašu vēsu, pētniecisku interesi, ar kādu entomologs pēta neparastu kukaini.
— Kas notika, mīļais? — viņa iejautājās. Viņas balss skanēja tik maigi kā dārgs samts, kurā pavisam nejauši ietīts ass ķieģelis. — Vai atkal sanāca par sausu? Varbūt par maz sāls?
Kaspars lēnām pagrieza pret viņu seju. Viņš nespēja pateikt nevienu sakarīgu vārdu. Viņš tikai rādīja uz tukšā šķīvja pusi, it kā tur būtu materializējies tarantuls vai pats sātans.
— Ūdeni… vai iedod pienu… — viņš beidzot izdvesa.
— Ak, vai, zini, — Agnese bēdīgi pašūpoja galvu, — bet piena mājās nav. Tu taču vakar vakarā pēdējo litru izdzēri tieši no pakas, kamēr es biju vannas istabā. Vai neatceries?
Kaspars spalgi iebrēcās un atkal metās pie ūdens krāna, taču remdenais ūdens tikai pastiprināja visu. Kasparam šķita, ka viņa iekšienē ir iekūruši savu lielāko ugunskuru.
— Ko tu… tajā gaļā… iebāzi? — viņš aizsmakušā balsī izdvesa, kad pirmais vilnis nedaudz atkāpās.
— Es? — Agnese nevainīgi pacēla uzacis. — Kaspar, par ko tu runā? Tā ir vienkārši recepte ar nosaukumu “Pūķa elpa”. Mēs ar kolēģēm darbā saderējām, kura spēs izturēt pasaulē asāko piparu garšu. Es šovakar tikai trenējos, uztaisīju dažas testa sagataves. Bet ko tu te dari? Tu taču teici, ka neaiztiksi. Es tevi skaidri brīdināju, ka tas ir rītdienai.
Viņa piegāja pie galda, ar diviem pirkstiem paņēma šķīvi ar “pārsteiguma” paliekām un demonstratīvi iemeta tās miskastē.
— Cik žēl, — viņa smagi nopūtās. — Es tā centos. Pat speciālu piparu šķirni no ārzemēm pasūtīju. Bet, tā kā tu neizturēji un apēdi manas derību sagataves, varu tevi tikai apsveikt. Tu esi kļuvis par mūsu ģimenes asuma čempionu.
— Tu esi… — Kaspars lēnām slīdot gar virtuves skapīti uz grīdas.
— Nepārspīlē, dārgais, — Agnese vienmērīgi noteica. — Tās ir tikai dabas dotas garšvielas. Ļoti veselīgas — sadedzina taukus, tieši kā tu vienmēr gribēji.
Kaspars pie izlietnes pavadīja vēl vismaz stundu. Šķita, ka viņš ir izsūknējis visas pilsētas ūdensvada rezerves, mēģinot nodzēst iekšējo uguni.
Kopš tās liktenīgās nakts mājas atmosfērā iestājās nebijusi un gandrīz mistiska kārtība. Kaspars vairs neuzskatīja sevi par neapstrīdamu ledusskapja suverēnu. Tagad, pat nedaudz izsalcis, viņš tuvojās baltajam virtuves skapim ar tādu pašu piesardzību, ar kādu sapieris tuvojas neatpazītam objektam.
Ja viņš uz kāda konteinera ieraudzīja uzlīmi “Pusdienas” vai “Bērniem”, viņš apmeta tam plašu līkumu. Viņš kļuva nedabiski un aizdomīgi pieklājīgs. Tagad viņš mēdza ienākt virtuvē un klusi pajautāt, vai viņam ir atļauts paņemt kādu ābolu vai maizes šķēli. Viņa nakts reidi pie ledusskapja beidzās reizi par visām reizēm — acīmredzot atmiņas par “Pūķa elpu” bija daudz spēcīgākas par jebkuru bada sajūtu.
— Gribēsi kotleti? — Agnese kādā mierīgā trešdienas vakarā pajautāja, pamanot viņa ilgo skatienu uz pannas pusi.
Kaspars manāmi noraustījās, un viņa piere pārklājās ar aukstiem sviedriem.
— Un… kas tajā ir iekšā? — viņš ļoti piesardzīgi un klusi precizēja, neizlaižot pannu no acīm.
— Tikai svaiga liellopu gaļa, — Agnese silti pasmaidīja, uzlūkojot vīru. — Un maza deva cieņas pret citu cilvēku darbu.
Kaspars smagi nopūtās, klusējot pagriezās un aizgāja taisīt sev sviestmaizi ar lētāko veikalā pirktu desu. Tā šobrīd šķita visdrošākā izvēle visā pasaulē.
