Nesen aizgāja mūžībā mans vīratēvs. Viņš bija sirsnīgs un cienījams cilvēks. Viņš bija mana vīra bioloģiskais tēvs, savukārt vīra brālis un māsa bija no citas laulības. Vīratēvs allaž nopelnīja labi un prata nodrošināt ģimeni.
Mana vīramāte vienmēr dzīvoja labi — viņai nekas netrūka. Viņa nestrādāja un tērēja naudu, ko pelnīja vīratēvs, turklāt diezgan daudz. Kad viņš aizgāja mūžībā, vīramāte sāka domāt, kurš tagad palīdzēs ar naudu. Tā kā viņai nebija darba pieredzes, pensiju viņa nesaņēma un strādāt neplānoja. Vīra brālis knapi tika galā ar sevi, tāpēc mans vīrs ar māsu vienojās, ka mātes izdevumus segs pārmaiņus katru mēnesi.
Visa šī situācija būtiski ietekmē mūsu ģimeni. Vīramāte regulāri prasa, lai viņai apmaksā atpūtu, skaistumkopšanas procedūras un jaunas drēbes, tāpēc man bieži nākas daudz ko atlikt malā. Es vienmēr esmu strādājusi, bet tagad esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, un ienākumi ir ierobežoti. Nevaru sagaidīt, kad bērns paaugsies un varēšu atkal atgriezties darbā. Mans vīrs pusi algas atdod savai mātei, un mums jāiztiek ar to, kas paliek pāri.
Man tas šķiet netaisnīgi — vai viņa nedomā par mūsu bērniem? Kā var tik ļoti domāt tikai par sevi? Es nezinu, kā viņai pateikt, ka jāsamazina tēriņi. Katru mēnesi viņa ar draudzenēm dodas izklaidēties, un tas kļūst par ieradumu. Kad mēģināju runāt ar vīru, viņš atbildēja, ka pēc tēva aiziesanas mamma jūtas slikti un šādi cenšas aizpildīt laiku.
Savādi, ka vīramāte nemēģina atrast citus veidus, kā aizpildīt savu laiku. Piemēram, varētu sākt strādāt vai atrast kādu nodarbošanos.
Šī situācija liek aizdomāties par to, kur beidzas palīdzība un sākas pārmērīga atbildība. Vecākiem ir jāpalīdz, taču reizēm šis pienākums kļūst par papildu slodzi ģimenei, kas pati cenšas tikt galā ar savām rūpēm. Katra ģimene meklē savu līdzsvaru, bet reizēm ir vērts pajautāt — kurā brīdī rūpes kļūst par pārmērīgu pienākumu?
Es joprojām nezinu, kā man rīkoties šajā situācijā — vēlreiz runāt ar vīru vai vienkārši pieņemt lietas tādas, kādas tās ir.
Ko jūs domājat — vai šādos gadījumos labāk mēģināt mainīt situāciju vai ļaut tai attīstīties pašai no sevis?
Noparkojos Liepājā stāvvietā, bet pēc brīža bērni pieskrēja uz sāka apķēpāt auto: stāstu kā beidzās
