“Šeit tev nav nekāds kūrorts, būs jāraujas melnās miesās” paziņoja vīramāte. Pēc trim dienām viņa pati bez maksas strādāja pie manis par pakotāju, negribot apēst lieku gaļas gabalu
— Padzīvosi mēnesi laukos, iemācīsies zupas vārīt. — paziņoja vīrs un atstāja mani pie vīramātes mājas. Vīramāte mani sagaidīja ar lāpstu: — Es no tevis to pilsētnieciskumu izdzīšu…
Artūrs izkrāva manu koferi: koši rozā, uz riteņiem, kas šeit izskatījās pēc citplanētiešu kuģa, tieši lipīgajos pavasara dubļos pie vārtiņiem.
— Nu viss, Ance, esam klāt, mamma gaida.
Es piekārtoju savas Gucci saulesbrilles un paskatījos uz māju. Parasta lauku būda, apšūta ar izbalējušiem dēļiem. Sašķiebta veranda, sēta, kas atcerējās vēl Ulmani, un vistas, kas staigāja pa pagalmu ar dzīves saimnieku izteiksmi. Visapkārt valdīja klusums, smaržoja pēc kūts un mitras zemes.
— Artūr, tu nopietni? — es pajautāju, cenšoties ar balto kedu neiekāpt peļķē. — Mēnesi? Šeit?
— Nopietni, zaķīt, tev tas nāks par labu. Tu esi pavisam atrāvusies no realitātes. Manikīrs, smūtiji, kouči, retrīti… Bet šeit ir īstā dzīve. Mamma tev iemācīs zupas vārīt, govi slaukt, dobes ravēt. Kļūsi par normālu sievu, saimniecisku. Citādi esmu noguris ēst veikalā pirktos pelmeņus un klausīties par tavu “resursu stāvokli”.
Viņš pabužināja manu vaigu, ieleca savā krosroverā un deva gāzi grīdā, atstājot mani putekļu un benzīna izplūdes gāzu mākonī.
Uz lieveņa iznāca mana vīramāte, Gaida. Sieviete-tanks, sieviete-krams. Vecā flaneļa halātā, gumijas kalošās un ar sejas izteiksmi, kas solīja man personīgo elli.
— Nu, sveika, pilsētas dāmiņa, — viņa teica sasveicināšanās vietā, noslaukot rokas priekšautā. — Atbrauci? Nu, nāc iekšā, pilis mums nav karaliskas, “vai-faju” nav, džakuzi arī nē. Toties darba — jūra, Artūrs teica, ka tu esi pārāk pilsētnieciska. Nekas, manos dārzos neizlaidīsies.
Es nopūtos, tas bija izaicinājums.
Menedžments pret lāpstu: “Ārpakalpojums”
Es plaši un profesionāli pasmaidīju — ar smaidu, ar kādu sagaidīju sarežģītus klientus, kad strādāju par mārketinga direktori lielā uzņēmumā.
— Labdien, Gaida, cik burvīgi! Kāds autentisks eksterjers. Artūrs teica, ka jums šeit ir zema darba efektivitāte? KPI krītas? Ražība zemāka par prognozēto? Nekas, es atbraucu optimizēt procesus.
— Ko? — vīramāte izbolīja acis. — Kādus procesus? Ej pārģērbies, “fifa”. Kartupeļi paši sevi neiestādīs. Re, lāpsta šķūnī.
Iegāju mājā, iekšā smaržoja pēc vecām segām, žāvētiem augiem un ceptiem sīpoliem. Atvēru koferi, izņēmu nevis vecās treniņbikses, uz kurām cerēja vīramāte, bet savu darba planšeti (ar SIM karti, kas ķēra zonu pat bunkurā), plānotāju un “viedās mājas” komplektu, ko nopirku vakar.
— Nu ko, — es teicu savam atspulgam nespodrā spogulī ar plaisu. — Menedžments pret tradīcijām, redzēsim, kurš kuru.
Rīts sākās piecos.
— Celies! — Gaida ar dūri klauvēja pie manas istabas durvīm. — Saule augšā. Kartupeļi gaida.
Es iznācu zīda pidžamā un ar zelta pačiem zem acīm.
— Labrīt, mamma. (Es nolēmu saukt viņu par mammu, tas viņu kaitināja vēl vairāk, es redzēju, kā viņai noraustās acs). Kā gulējāt? Es jums uzliku fitnesa aproci uz rokas, kamēr jūs gulējāt. Jums dziļā miega fāze ir īsa, pie tā ir jāstrādā, jādzer kāda laba tēja pirms miega.
Vīramāte paskatījās uz melno aproci uz savas rokas, mēģināja to noņemt.
— Nenoņemiet, tā sūta datus Artūram. Pulss, aktivitāte.
Viņa nospļāvās un iegrūda man rokās smagu, rūsganu lāpstu.
— Te tev desmit simtdaļas aiz mājas. Kamēr neuzraksi kartupeļiem, brokastis nedabūsi.
Es izgāju aizmugures pagalmā, paskatījos uz lauku. Bezgalīgs, melns, mitrs.
Rakt to ar rokām? 21. gadsimtā? Bojāt sevi kartupeļu maisa dēļ, kas veikalā maksā centus?
Tas bija ekonomiski neizdevīgi.
— Labi, mamma, es ķeros pie uzdevuma.
Vīramāte aizgāja uz virtuvi, apmierināta. Viņa domāja, ka es tagad liekšu muguru tajā aramzemē, nolauzīšu nagus un rāpošu pie viņas, lūdzoties mājās. Es izņēmu telefonu, atvēru vietējo tērzētavu “Dzirdēts Pūpolciemā” (es tur iestājos vēl esot pilsētā). Uzrakstīju: “Nepieciešams motobloka operators. Steidzami. Samaksa: 10 eiro un pudele ekskluzīva brūnā ( zinādama jau paņēmu līdzi)”.
Pēc desmit minūtēm pie vārtiņiem klabēja motobloks, to vadīja vietējais tēvocis Viesturs. Skaidrā (pagaidām), jūrnieka kreklā un gatavs varoņdarbiem dārgās samaksas dēļ, kuru minēju augstāk.
— Roc, Viestur! — es komandēju, ar manikirētu pirkstu norādot uz darba fronti. — Dziļums 20 centimetri.
Tēvocis Viesturs pamāja un iedarbināja mašīnu. Motobloks rūca, zeme lidoja uz visām pusēm. Pēc stundas dārzs bija ideāli uzarts, nezāles samaltas putekļos. Zeme kļuva pūkaina kā dūnas. Tēvocis Viesturs, saņēmis honorāru un kāroto, aizbrauca laimīgs, apsolot: “ja ko vajag, sauc, saimniece”.
Es uztaisīju selfiju uz melnās zemes fona, aizsūtīju Artūram. “Mīļais, visu izdarīju, mamma ir sajūsmā. Mēs esam tik malači.”
Artūrs atsūtīja emodži ar izbolītām acīm. “Pati, stundas laikā? Tu taču lāpstu rokās turēt neproti.”
“Protams! Efektīvs laika menedžments. Es vienkārši atradu labāku pieeju.”
Iegāju mājā, vīramāte dzēra tēju, mērcējot baranku, un izbaudīja manu gaidāmo sakāvi.
— Nu ko, piekusis, pilsētniece? Rokas sāp?
— Gatavs, mamma. — es staroju. — Pieņemiet darbu.
Viņa padzēra tēju, izskrēja uz lieveņa. Ieraudzīja melno, līdzeno lauku.
— Kā? Ar ko? Tu taču… tev rokas kā sērkociņi.
— Ārpakalpojums, mamma. Pilnvaru deleģēšana, vienkāršā valodā runājot — es nolīgu speciālistu.
— Ko? Viesturu? Tu viņam naudu iedevi?
— Ne tikai naudu, arī labu dzērienu, viņš strādāja kā zvērs. Toties mēs ar jums ietaupījām kaudzi laika. Tagad mēs varam nodarboties ar pašattīstību. Iesim, es jums lejupielādēju kursu “Joga tiem, kam pāri…”. Klājiet paklājiņu.
Vīramāte saķēra galvu.
— Tu… tu… Ej prom. Es pati darīšu.
— Nē, nē, Artūrs lika man palīdzēt. Mums jābūt stiprām.
Vīramāte nolēma to tā neatstāt.
Nūjošana un zefīrs: Ciema boikota gāšana
Nākamajā dienā es aizgāju uz vietējo veikalu pēc minerālūdens. Pārdevēja, apaļīga sieviete ar augstu frizūru, skatījās uz mani kā vilks.
— Ūdens nav, beidzās.
— Kā beidzās? Re, kur stāv, pilns plaukts.
— Tas ir savējiem, bet pilsētniekiem nav, un maizes arī nav, ej prom no šejienes.
Es izgāju ārā, pie veikala sēdēja trīs tantiņas, vīramātes draudzenes. Viņas apklusa, kad es gāju garām, un tad es dzirdēju čukstus:
— Re, aizgāja, asti groza… Gaida saka, viņa pavisam viņu no pasaules noēd… Strādāt negrib, ar naudu mētājas… Ragana, piedod Dievs.
Skaidrs, sieviešu padome, vīramāte sakūdījusi pret mani visu ciemu. Es atgriezos mājās, Gaida sēdēja ar uzvarētājas izteiksmi.
— Ko, nepārdeva ūdeni? Gadās, šeit tev nav pilsēta, šeit cilvēki dzīvo.
— Labi, es sapratu.
Izņēmu telefonu, pasūtīju pārtikas piegādi no pilsētas (jā, dārgi, bet princips dārgāks).
Bet nākamajā dienā es izgāju uz ielas sporta tērpā un ar nūjošanas nūjām. Tantiņas sēdēja uz soliņa.
— Labrīt, dāmas! — es mundri uzsaucu. — Es te lūk ar sportu nodarbojos. Nūjošana. Ļoti noderīgi locītavām. Gaida jau sāka, uzreiz pārgāja.
Tantiņas saskatījās. Tā ir “sāpīgais jautājums” visām.
— Un ko, palīdz? — pajautāja viena, pati ziņkārīgākā (Antras tante).
— Vēl kā. Un vēl es vadu meistarklasi, bez maksas. Un speciālu tēju vāru, gribat?
Pēc pusstundas trīs tantiņas, aizmirstot par boikotu, soļoja man nopakaļ pa ielu ar slēpju nūjām (es atradu vecās šķūnī), es mācīju viņām tehniku. Pēc tam mēs dzērām tēju pie mums uz verandas, cienāju viņas ar zefīru bez cukura.
— Ak, cik laba meitene! — teica Antras tante, košļājot zefīru. — Bet Gaida sameloja. Teica — čūska.
Gaida iznāca uz verandas un ieraudzīja šo skatu. Viņas draudzenes dzēra tēju un slavēja manu zefīru.
— Ko jūs te? — viņa uzrēca.
— Tu, Gaida, netrokšņo, — viņu apklusināja Antras tante. — Ance saka pareizi, man celis pārstāja.
Vīramāte saprata, ka zaudē autoritāti. Pēc nedēļas vīramāte deva jaunu uznācienu.
No slaucējas par modeli: Konkurentes neitralizēšana
Vakarā pie mums ciemos atnāca meitene, puķainā kleitā. Lelde-slaucēja, Artūra bijusī skolas mīlestība.
— Ak, Gaida, labdien. — viņa čivināja. — Es te svaigu pieniņu atnesu.
— Nāc iekšā, Lelde, nāc. — smaidā atplauka vīramāte. — Re, skaties, kāda tu skaistule. Ne tā kā dažas… Artūrs tevi bieži atceras. Saka, eh, kādu saimniecisku meiteni palaidu garām.
Viņa paskatījās uz mani, tas bija tiešs mājiens. Sak, skaties, ko tu nomainīji, un zini savu vietu. Es paskatījos uz Leldi: simpātiska, bet nekopta, uzacis-dieziņi, manikīrs nodrupis.
— Labdien, Lelde. — es izgāju uz priekšu. — Esmu Ance, Artūra sieva.
Lelde samulsa.
— Labdien…
— Paklausieties, Lelde, jums ir satriecoša faktūra. — es apgāju viņai apkārt. — Tips “Latvju skaistule” Bet šī kleitas krāsa jūs padara vienkāršāku. Un uzacis… kurš jums taisīja uzacis?
— Pati…
— Gaida, vai drīkstu Leldi nozagt uz stundu?
Es aizvilku apjukušo Leldi uz savu istabu. Vīramāte mēģināja noklausīties aiz durvīm. Es veicu Leldei uzacu korekciju. Iemācīju krāsoties dabīgā stilā. Atlasīju viņai drēbes no sava kofera (boyfriend džinsus un baltu oversize kreklu), nofotografēju.
— Lelde, tu esi konča! — es teicu, rādot viņai foto. — Tev jādodas uz Rīgu, uz modeļu aģentūru. Man ir kontakti, ar tādu izskatu tu tur visus pārsitīsi. Kam tev šis govju kūts?
Leldei iedegās acis. Viņa iznāca no istabas kā cits cilvēks — pārliecināta, stilīga.
— Gaida, — viņa teica. — Es laikam braukšu, paldies par visu.
Atā! Un aizskrēja. Vīramāte stāvēja ar pavērtu muti. Viņa atveda konkurenti, bet es viņu pārvērtu par sabiedroto un nosūtīju iekarot pasauli.
— Tu… ko tu viņai sastāstīji? — viņa nošņāca. — Kurš govis tagad slauks?
— Nolīgsiet jaunu darbinieku, — es paraustīju plecus. — Bet Leldei ir karjera.
Ledusskapja kontrole un “Antonovkas” monetizācija
Es nolēmu trāpīt pa pašu svētāko — virtuvi. Gaida cepa pīrādziņus eļļā. Milzīgā daudzumā melnas, pārdegušas eļļas.
— Mamma. — es ielidoju virtuvē. — Kas tas ir? Transtauki?
— Tie ir pīrādziņi ar aknām. — viņa atcirta. — Artūrs tos mīl.
— Artūrs mīl mammu. Es atvedu aerogrilu un tvaicētāju, gatavosim brokoļus tvaikā un tītara kotletītes bez sāls.
— Es neēdīšu zāli. — viņa sabuntojās. — Atdod pannu.
— Neatdošu, es to paslēpu, un jūsu speķi arī. Es uzliku ledusskapja atvēršanas sensoru. Ja jūs tur līdīsiet naktī, man pienāks paziņojums, un Artūram arī.
Vīramāte apsēdās uz taburetes.
— Par ko man tas? Es tikai gribēju, lai tu pastrādā, lai dzīvi iepazīsti. Bet tu… tu mani…
Man kļuva viņas žēl uz sekundi, bet es atcerējos viņas vārdus par “pilsētnieciskuma izdzīšanu”. Nē, jāspiež līdz galam.
— Mamma, — es teicu maigāk. — Es jūs nemoku, es jūs monetizēju.
— Ko?
— Skatieties, jums dārzā aug āboli. “Antonovka”. Īsti, bez ķīmijas.
— Nu aug, pūst viņi, cūkām dodu.
— Cūkām? Tas taču ir eko-produkts. Es izveidoju kontu sociālajos tīklos. “Vecmāmiņas ābolīši”. Ieliku jūsu dārza foto. Skatieties, cik daudz pasūtījumu. Pilsētnieki ir gatavi maksāt lielu naudu par kilogramu.
Es parādīju viņai telefonu, tur bija ziņas: “Nopirkšu kasti!”, “Vai piegāde ir?”.
— Tik dārgi? — vīramātes acis kļuva kā apakštasītes. — Par parastiem āboliem?
— Tie nav parasti, bet gan ekskluzīva šķirne. Mēs taisīsim pastilu bez cukura. Es pasūtīju žāvētāju, jūs būsiet zīmola seja.
— Es? Internetā?
— Jā, tautiskā lakatā. Tas ir trends.
Nākamajā dienā mēs taisījām pastilu. Vīramāte, aizmirstot par domstarpībām, fasēja produktu skaistos maisiņos, es filmēju video. Vakarā mēs saskaitījām ieņēmumus — simtiem eiro. Gaida turēja naudu rokās.
— Tas… tas ir vairāk nekā mana pensija…
— Tas vēl nav viss, mamma. Mēs vēl priežu čiekuru sīrupu palaidīsim.
Viņa paskatījās uz mani pirmo reizi nevis kā uz pretinieku, bet kā uz partneri. Bet vīramātes spēki bija izsīkumā, viņa bija vecā kaluma cilvēks — viņai vajadzēja rauties melnās miesās, nevis skaitīt peļņu.
Mans dzīves ritms viņu neapmierināja: nūjošana agri no rīta, pastila, brokoļi… Viņa bija nogurusi būt efektīva.
Piektdienas vakarā Artūrs piezvanīja mammai.
Kad efektivitāte kļūst par smagu
Es sēdēju blakus istabā un klausījos.
— Hallo, mamma? Kā iet? Kā tur Ance? Nečīkst? Iemācīji viņai govi slaukt?
— Dēliņ! — Gaida teica klausulē. — Dēliņ, savāc viņu. Lūdzu, atbrauc un paņem viņu uz pilsētu.
— Kas noticis? Viņa ko, runā pretī?
— Viņa dara visu. Viņa ir robots, dārzu uzara, mani ar brokoļiem baro. Spiež mani ar biznesu nodarboties, es negribu biznesu. Gribu speķi, klusumu, vienkārši pagulēt. Savāc viņu, citādi es iešu mežā pie lāčiem, tie ir jaukāki.
— Mammu, kas tev lēcies? Viņa taču cenšas…
— Viņa optimizēja visu, pat tualeti. Tur gaisma pati nodziest, es nevaru mierīgi pasēdēt. Dēliņ, glāb māti.
Artūrs klusēja.
— Labi, mammu. Rīt atbraukšu.
Artūrs atbrauca sestdienā. Viņš ienāca mājā un to nepazina: tīrība, smaržo nevis pēc kūts, bet pēc citronzāles. Uz galda smūtiji un pastila. Mamma sēdēja stūrī, klusa. Rokās turēja planšeti, pārbaudot ābolu pasūtījumus. Artūrs paskatījās uz viņu, tad uz mani. Es izgāju viņam pretī, starojoša, baltā priekšautā.
— Artūriņ, tu par agru. Mums vēl plānā “Finanšu pratības kursi”. Es atklāju, ka mamma glabā naudu zeķē, tas ir neefektīvi. Inflācija to saēd, mēs tūlīt vērsim vaļā investīciju kontu.
Mamma ierāvās krēslā.
— Nevajag kontus… Artūriņ, aizved mani prom… vai viņu…
Artūrs saprata visu.
— Ance, — viņš teica. — Pakojies.
— Kāpēc? — es patiesi brīnījos. — Mēs tikai sākām.
— Pietiek, tu… pārāk labi tiki galā. Mamma, man šķiet, jau ir pāraudzināta.
Viņš piegāja pie mātes, apskāva viņu.
— Braucam, Ance, mājās.
Mēs braucām klusējot, Artūrs uz mani šķielēja ar piesardzību.
— Ance, — viņš beidzot teica. — Vai tu mājās… neoptimizēsi? Nu, sensorus uz ledusskapja?
— Redzēsim, — es teicu noslēpumaini. — Ja mētāsi zeķes — uzlikšu sensoru tavam datoram. Nesavāci zeķes — interneta nav. Un alus tikai pēc sporta normatīvu izpildīšanas.
Viņš norija siekalas. Vairāk viņš nekad neieminējās par to, ka esmu “baltrocīte” vai “nekā nedaru”. Bet Gaida… Viņa tagad zvana tikai svētkos un katru reizi ar cerību jautā: “Ance netaisās ciemos? Nē? Fuuu paldies Dievam.”.
