Es aizvilku apjukušo Leldi uz savu istabu. Vīramāte mēģināja noklausīties aiz durvīm. Es veicu Leldei uzacu korekciju. Iemācīju krāsoties dabīgā stilā. Atlasīju viņai drēbes no sava kofera (boyfriend džinsus un baltu oversize kreklu), nofotografēju.
— Lelde, tu esi konča! — es teicu, rādot viņai foto. — Tev jādodas uz Rīgu, uz modeļu aģentūru. Man ir kontakti, ar tādu izskatu tu tur visus pārsitīsi. Kam tev šis govju kūts?
Leldei iedegās acis. Viņa iznāca no istabas kā cits cilvēks — pārliecināta, stilīga.
— Gaida, — viņa teica. — Es laikam braukšu, paldies par visu.
Atā! Un aizskrēja. Vīramāte stāvēja ar pavērtu muti. Viņa atveda konkurenti, bet es viņu pārvērtu par sabiedroto un nosūtīju iekarot pasauli.
— Tu… ko tu viņai sastāstīji? — viņa nošņāca. — Kurš govis tagad slauks?
— Nolīgsiet jaunu darbinieku, — es paraustīju plecus. — Bet Leldei ir karjera.
Ledusskapja kontrole un “Antonovkas” monetizācija
Es nolēmu trāpīt pa pašu svētāko — virtuvi. Gaida cepa pīrādziņus eļļā. Milzīgā daudzumā melnas, pārdegušas eļļas.
— Mamma. — es ielidoju virtuvē. — Kas tas ir? Transtauki?
— Tie ir pīrādziņi ar aknām. — viņa atcirta. — Artūrs tos mīl.
— Artūrs mīl mammu. Es atvedu aerogrilu un tvaicētāju, gatavosim brokoļus tvaikā un tītara kotletītes bez sāls.
— Es neēdīšu zāli. — viņa sabuntojās. — Atdod pannu.
— Neatdošu, es to paslēpu, un jūsu speķi arī. Es uzliku ledusskapja atvēršanas sensoru. Ja jūs tur līdīsiet naktī, man pienāks paziņojums, un Artūram arī.
Vīramāte apsēdās uz taburetes.
— Par ko man tas? Es tikai gribēju, lai tu pastrādā, lai dzīvi iepazīsti. Bet tu… tu mani…
Man kļuva viņas žēl uz sekundi, bet es atcerējos viņas vārdus par “pilsētnieciskuma izdzīšanu”. Nē, jāspiež līdz galam.
— Mamma, — es teicu maigāk. — Es jūs nemoku, es jūs monetizēju.
— Ko?
— Skatieties, jums dārzā aug āboli. “Antonovka”. Īsti, bez ķīmijas.
— Nu aug, pūst viņi, cūkām dodu.
— Cūkām? Tas taču ir eko-produkts. Es izveidoju kontu sociālajos tīklos. “Vecmāmiņas ābolīši”. Ieliku jūsu dārza foto. Skatieties, cik daudz pasūtījumu. Pilsētnieki ir gatavi maksāt lielu naudu par kilogramu.
Es parādīju viņai telefonu, tur bija ziņas: “Nopirkšu kasti!”, “Vai piegāde ir?”.
— Tik dārgi? — vīramātes acis kļuva kā apakštasītes. — Par parastiem āboliem?
— Tie nav parasti, bet gan ekskluzīva šķirne. Mēs taisīsim pastilu bez cukura. Es pasūtīju žāvētāju, jūs būsiet zīmola seja.
— Es? Internetā?
— Jā, tautiskā lakatā. Tas ir trends.
Nākamajā dienā mēs taisījām pastilu. Vīramāte, aizmirstot par domstarpībām, fasēja produktu skaistos maisiņos, es filmēju video. Vakarā mēs saskaitījām ieņēmumus — simtiem eiro. Gaida turēja naudu rokās.
— Tas… tas ir vairāk nekā mana pensija…
— Tas vēl nav viss, mamma. Mēs vēl priežu čiekuru sīrupu palaidīsim.
Viņa paskatījās uz mani pirmo reizi nevis kā uz pretinieku, bet kā uz partneri. Bet vīramātes spēki bija izsīkumā, viņa bija vecā kaluma cilvēks — viņai vajadzēja rauties melnās miesās, nevis skaitīt peļņu.
Mans dzīves ritms viņu neapmierināja: nūjošana agri no rīta, pastila, brokoļi… Viņa bija nogurusi būt efektīva.
Piektdienas vakarā Artūrs piezvanīja mammai.
Kad efektivitāte kļūst par smagu
Es sēdēju blakus istabā un klausījos.
— Hallo, mamma? Kā iet? Kā tur Ance? Nečīkst? Iemācīji viņai govi slaukt?
— Dēliņ! — Gaida teica klausulē. — Dēliņ, savāc viņu. Lūdzu, atbrauc un paņem viņu uz pilsētu.
— Kas noticis? Viņa ko, runā pretī?
— Viņa dara visu. Viņa ir robots, dārzu uzara, mani ar brokoļiem baro. Spiež mani ar biznesu nodarboties, es negribu biznesu. Gribu speķi, klusumu, vienkārši pagulēt. Savāc viņu, citādi es iešu mežā pie lāčiem, tie ir jaukāki.
— Mammu, kas tev lēcies? Viņa taču cenšas…
— Viņa optimizēja visu, pat tualeti. Tur gaisma pati nodziest, es nevaru mierīgi pasēdēt. Dēliņ, glāb māti.
Artūrs klusēja.
— Labi, mammu. Rīt atbraukšu.
Artūrs atbrauca sestdienā. Viņš ienāca mājā un to nepazina: tīrība, smaržo nevis pēc kūts, bet pēc citronzāles. Uz galda smūtiji un pastila. Mamma sēdēja stūrī, klusa. Rokās turēja planšeti, pārbaudot ābolu pasūtījumus. Artūrs paskatījās uz viņu, tad uz mani. Es izgāju viņam pretī, starojoša, baltā priekšautā.
— Artūriņ, tu par agru. Mums vēl plānā “Finanšu pratības kursi”. Es atklāju, ka mamma glabā naudu zeķē, tas ir neefektīvi. Inflācija to saēd, mēs tūlīt vērsim vaļā investīciju kontu.
Mamma ierāvās krēslā.
— Nevajag kontus… Artūriņ, aizved mani prom… vai viņu…
Artūrs saprata visu.
— Ance, — viņš teica. — Pakojies.
— Kāpēc? — es patiesi brīnījos. — Mēs tikai sākām.
— Pietiek, tu… pārāk labi tiki galā. Mamma, man šķiet, jau ir pāraudzināta.
Viņš piegāja pie mātes, apskāva viņu.
— Braucam, Ance, mājās.
Mēs braucām klusējot, Artūrs uz mani šķielēja ar piesardzību.
— Ance, — viņš beidzot teica. — Vai tu mājās… neoptimizēsi? Nu, sensorus uz ledusskapja?
— Redzēsim, — es teicu noslēpumaini. — Ja mētāsi zeķes — uzlikšu sensoru tavam datoram. Nesavāci zeķes — interneta nav. Un alus tikai pēc sporta normatīvu izpildīšanas.
Viņš norija siekalas. Vairāk viņš nekad neieminējās par to, ka esmu “baltrocīte” vai “nekā nedaru”. Bet Gaida… Viņa tagad zvana tikai svētkos un katru reizi ar cerību jautā: “Ance netaisās ciemos? Nē? Fuuu paldies Dievam.”.
