Pirms piecām nedēļām mana dzīve mainījās visbrīnišķīgākajā un tajā pašā laikā grūtākajā veidā – es kļuvu par mammu. Mans dēliņš ar savām mazajām rociņām un klusajām nopūtām kļuva par mana Visuma centru. Tomēr mātes laimi aizēnoja nopietna problēma – vīramāte.
Kopš brīža, kad atvedām mazuli mājās, viņa praktiski pārcēlās pie mums, dzīvojamo istabu pārvēršot par savu “komandpunktu”. Vīrs man apgalvoja, ka viņas apciemojumus diktējušas rūpes un vēlme palīdzēt, taču patiesībā viņas klātbūtne manu dzīvi tikai apgrūtināja. Atbalsta vietā viņa ienesa apjukumu, piepildot māju ar nevēlamiem viesiem un bezgalīgu troksni, kas nedeva man mieru.
Es cietos, cenšoties izvairīties no atklātiem konfliktiem, taču situācija ar katru dienu pasliktinājās. Nebeidzamās barošanas, autiņbiksīšu maiņas un šūpošanas burzmā gandrīz neatradu laika sev, man pat nebija brīdis, lai ieturētu maltīti.
Vīramāte, kura teica, ka esot nākusi palīgā gatavot, patiesībā tikai aizņēma virtuvi, bet neveltīja man ne mazāko uzmanību. Vakaros paliku izsalkusi un pārgurusi, cerot uz vismaz uz šķīvi silta ēdiena.
Bet kādu dienu mana pacietība beidzās. Tajā vakarā es pabeidzu barot savu dēlu un, jūtoties neticami nogurusi, devos uz virtuvi. Biju vīlusies – ēdiens priekš manis vienkārši nebija palicis. Vīrs sēdēja blakus mātei, bet viņa tikai vienaldzīgi paraustīja plecus:
– Es domāju, ka tev negribas ēst.
Šie vārdi mani paķēra nekā jebkurš izsalkums. Izcēlās strīds, un visas uzkrātās pretenzijas uzpeldēja virspusē. Vīrs tā vietā, lai mani atbalstītu, nostājās savas mātes pusē, pārmetot mani pārāk lielā jūtīgumā.
Un tad nāca vēl viens trieciens: viņš gaidīja, ka notīrīšu virtuves galdu un nomazgāšu traukus!
Tajā brīdī es sapratu: tā vairs nevar turpināties. Apkopojusi visus spēkus, es paņēmu dēlu un devos uz savas mammas mājokli. Tur, klusumā un siltumā, beidzot sajutu, cik esmu nogurusi.
Taču arī pēc tam situācija joprojām nebija vienkārša. Vīrs turpināja sazināties — zvanīja, rakstīja ziņas, izteica pārmetumus par to, ka esmu aizvedusi bērnu un tādējādi liedzu viņam iespēju pilnvērtīgi piedalīties tēva lomā. Viņš radiniekiem pauda viedokli, ka mana rīcība bijusi egoistiska un ģimenes izjaukšanu saistīja ar šķietami nenozīmīgiem sadzīviskiem notikumiem.
Emocijas un vilšanās mani pavadīja, taču mans dēls bija blakus, un viņa klātbūtne man sniedza mieru un spēku turpināt.
Pieņēmu negaidītu lēmumu – vērsos pie vīratēva, kurš man vienmēr šķitis jauks un patīkams cilvēks. Ģimenes lietās viņš iejaucās reti, bet šoreiz uzmanīgi klausījās manī. Un man par pārsteigumu viņš ne tikai saprata manas nepatikšanas, bet uzreiz nolēma rīkoties.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
