Viss sākās ar sīkumu. Es vienkārši ieteicu izsaukt apkopēju no uzkopšanas kompānijas, pirms pie mums ar vīru ierodas viņa vecāki. Nils, kurš laiski ritināja ziņu plūsmu tālrunī, pēkšņi pacēla skatienu un paskatījās uz mani tā, it kā būtu dzirdējis ko negaidītu.
— Apkopēja? — viņš pārsteigts pacēla balsi. — Vai tu tiešām to domā nopietni, Laila?
— Mana mamma visu mūžu pati rūpējās par māju — simt kvadrātmetru māja, dārzs, dzīvnieki. Viņa visu paveica savām rokām un nekad nesūdzējās.
— Un tu gribi teikt, ka divistabu dzīvoklim vajadzīgs palīgs?
Es klusēju. Redzēju, kā viņa sejā parādās lepns smaids — gluži kā vienmēr, kad saruna nonāk līdz viņa mammai Valentīnai.
Viņš runāja ar patiesu cieņu par to, cik čakla un izturīga viņa māte vienmēr bijusi. Man tas vairs nebija pārsteigums — šādi stāsti mūsu mājās skan bieži.
Mūsu nesaskaņu pamatā bieži bija tas, ka vīrs mani salīdzināja ar savu mammu – pat ja to nedarīja apzināti.
Kad jutos slikti, viņš mēdza atgādināt: “Mamma gatavoja boršču pat tad, kad nejutās labi.”
Kad sacīju, ka esmu nogurusi, vīrs atbildēja: “Mamma arī pēc garas darba dienas vēl paspēja izdarīt daudz.”
Ja es lūdzu palīdzību: “Mamma visu paveica pati.”
Man bija sajūta, ka Nilam mātes tēls bija kā ideāls, ar kuru viņš salīdzināja visu. Tāpēc dažkārt šķita, ka viņš redz mani nevis kā partneri, bet kā cilvēku, kuru vēlas padarīt līdzīgāku šim priekšstatam par pilnību.
Un tajā vakarā viņš teica:
– Viss. Man ir apnicis. Tu brauksi pie manas mammas. Lai viņa tev parāda, kā dzīvo īstas sievietes. Uz mēnesi. Bez variantiem.
Es mierīgi uz viņu paskatījos. Pat nepaaugstinot balsi, vienkārši pamāju ar galvu.
– Labi, Nil. Ja tu domā, ka tas palīdzēs, es piekrītu.
Viņš nedaudz apjuka, ka es tik viegli piekritu, bet tad pašapmierināti pasmaidīja: “Gudra meitene.” Viņš pat neapzinājās, uz ko ir “parakstījies”.
Valentīna stāvēja uz lieveņa, un viņas sejā bija redzama zināma gaidpilna izteiksme — it kā viņa jau iepriekš būtu iztēlojusies, kā “jaunā vedekla” nespēs pielāgoties un vēlēsies atgriezties mājās.
Bet es izkāpu no mašīnas, dzīvespriecīga, matus sasējusi zirgastē, ar pavisam jauniem gumijas zābakiem un darba cimdiem, kas nopirkti izpārdošanā.
– Valentīnas kundze, sveika! Cik patīkami mainīt vidi! Esmu gatava darbiem un visam, kas nāks līdzi. Ar ko lai sākam?
Viņa pamirkšķināja. Tad mulsi pamāja ar roku aizaugušā dārza virzienā:
Nu… mēs varam paretināt burkānus.
Pēc vīramātes domām man, visticamāk, vajadzēja jau pirmajā dienā apnikt darbs un zaudēt sparu. Taču es paņēmu vieglu kapli, cimdus un planšeti ar stādīšanas plānu – un biju gatava darbam.
Pēc trim dienām viņas 2000 kvadrātmetru dārzs bija pilnībā mainījies – dobes izskatījās sakoptas un kārtīgas. No veciem dēļiem izveidoju apmales, iztīrīju celiņus un pat ierīkoju pilienveida apūdeņošanas sistēmu, pasūtot detaļas tiešsaistē.
– Tā ir racionalizācija, Valentīnas kundze, – es paskaidroju, pievienojot šļūtenes. – Viss atbilst mūsdienu standartiem!
Viņa stāvēja ar spaini rokā, skatoties uz mani tā, it kā būtu redzējusi ko negaidītu.
Jau drīzumā sākās konservēšanas sezona.
Agrāk Valentīna cepa kabaču ripas un lielījās ar pāris burciņām gurķu. Bet es nolēmu pieiet lietai sistēmiski.
– Mostieties, uzsaucu vīramātei jau piecos no rīta. – Šodien ir plāns sagatavot trīsdesmit burciņu lečo un divdesmit burciņu adžikas!
Līdz vakaram mājas pagrabs atgādināja pārtikas noliktavu. Burciņas rotāja košas uzlīmes: “Gurķi 2025, gatavoti ar mīlestību”.
Valentīna iekrita gultā, pukstēdama:
– Ak, Kungs, es vairs nespēju!
Bet es moži sterilizēju kārtējo burciņu porciju un dungoju pie sevis.
– Atpūsties nedrīkst, Valentīnas kundze! Dēls leposies ar tavu veikumu!
Nedēļas beigās viņa bija redzami nogurusi, un, ieraugot kabačus, ar smaidu noteica:
– Būtu labāk, ja tu skatītos televizoru..
Bet es neapstājos pie paveiktā.
– Valentīnas kundze, nedrīkst stāvēt uz vietas! Jūs esat moderna sieviete, jums jāattīstās!
Viņa mani vēroja ar piesardzīgu interesi, bet es jau biju atnesusi Nila veco klēpjdatoru. Pieslēdzos internetam, aizpildīju pieteikumu un ar smaidu sacīju:
– Apsveicu, jūs esi pieteikusies kursam “Datorprasmes iesācējiem”! Pirmā nodarbība ir šovakar!
Lūk, un viņa, kas reiz bija īsta virtuves un dārza meistare, tagad mācījās darboties ar Zoom, veidot mapes un uzņemt ekrānuzņēmumus. Es apsēdos blakus, pasniedzu tēju un sacīju:
– Labi darīts! Jums viss izdodas!
Šķita, ka Valentīna ilgojas pēc klusuma un brīža prom no visa.
Pagāja mēnesis. Nils dzīvoja pilsētā savā tempā – darbs, draugi, vakari ar kolēģiem. Viņš labprāt stāstīja, ka viss notiek tieši tā, kā viņš bija iecerējis.
– Mamma var jebkuru padarīt par kārtīgu cilvēku! – viņš smiedamies teica.
Un tieši tajā brīdī atskanēja telefona zvans. Ekrānā parādījās “Mamma”.
Viņš pasmaidīja un ieslēdza skaļruni:
– Nu, ziņo! Kā klājas mūsu audzināmajai?
Atskanēja steidzīgs lūgums:
– Nil, palīdzība vajadzīga! Viņa ir pārkārtojusi visu dārzu, iekonservējusi ražu un tagad pierunā mani mācīties angļu valodu! Es sapņos redzu kabačus un kruīzus! Gribu tikai mieru, seriālu un spilvenu!
Bārā iestājās klusums. Nils uz mirkli apklusa, rokā turot telefonu, seja bāla kā krīts.
Viņš ieradās pie mātes nākamajā dienā. Viņa acu priekšā pavērās ideāls dārzs ar apūdeņošanas sistēmu, labi koptām dobēm un pagrabu, kas līdz malām bija pilns ar dārzeņu konservu burkām. Bet pie galda sēdēja māte, mēģinot ievietot zibatmiņu savā klēpjdatorā, klusi murminot kaut ko par “uzskaites sarakstiem”.
Bet es izgāju vīru sagaidīt, starojoša, atpūtusies, iedegusi un ar vieglu smaidu.
– Nil, sveiks! Paskaties, cik skaisti! Tava mamma ir īsts paraugs!
Visu ceļu uz mājām vīrs klusēja. Visbeidzot viņš jautāja:
– Laila.. kas tas bija?
– Tā arī bija visa pāraudzināšana. Tikai ne mana. Tu gribēji, lai es novērtēju darbu, tāpēc es to izdarīju – ar optimizāciju un sistēmisku pieeju.
Pēc nedēļas Nils pats piezvanīja uzkopšanas dienestam un vienkārši, bez iebildumiem veica pasūtījumu.
Kādu dienu piezvanīja Valentīna – dzīvespriecīga, mundra un, šķiet, pat pateicīga
– Niluci, sveiks! Iedomājies – es sociālajā tīklā izveidoju grupu “Valentīnas konservi”! Lečo burkas pazuda acumirklī! Tagad domāju, vai par nopelnīto nedoties nelielā atpūtā uz Jūrmalu.
Nils klusējot nolika klausuli un paskatījās uz mani – es sēdēju un lasīju grāmatu. Māja bija tīra, smaržoja pēc patīkama svaiguma.
Viņš pienāca, uzmanīgi izņēma grāmatu no manām rokām un teica:
– Laila, kā būtu, ja mēs aizietu uz kino? Es nopirkšu biļetes.
Un šajā vienkāršajā teikumā bija vairāk mīlestības un cieņas nekā visās viņa iepriekšējās runās par to, kādai jābūt “īstai sievietei”.
Nils beidzot saprata, ka īsta sieviete nav tā, kas dara visu viena pati. Tā ir sieviete, kura spēj mainīt pasauli ap sevi – ar mieru, gudrību un siltu smaidu.
Dārgie lasītāji, kādas ir jūsu domas par šo aizraujošo stāstu? Vai esat piedzīvojuši kaut ko līdzīgu? Pastāstiet, lūdzu, komentāros!
Ja jums raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos. Varbūt arī citiem būs noderīgi uzzināt, cik ģeniāli vienkārši Laila atrisināja situāciju!
