Vakarā piezvanīja Gaida, sakot klausulē:
— Maija, tur grīda pavisam sapuvusi, es sāku dēļus plēst, a tur smiltis vienas, nekāda pagraba. Bet naglas es salasīju divus spaiņus, eļļā atmērcēšu — būs kā jaunas!
Es nospiedu atslēgšanas pogu un aizgāju uz vannas istabu, kur balti mirdzēja mans jaunais tronis, bet blakus slējās piramīda no persiku papīra ruļļiem. Izvilku stieni, noliku uz veļas mašīnas un paņēmu melnu permanento marķieri. Lieliem burtiem es uzrakstīju tieši uz zelta: “TUALETES PAPĪRAM”.
Tas bija zaimojoši, Gaida neizturētu ja uzzinātu, bet Guntis grozītos apakšā, ražojot elektrību, bet man bija vienalga. Es nolēmu, ka pārdošu vienu kastīti un uztaisīšu remontu tikai vannas istabā: siltās grīdas, pūkainus paklājiņus, aromātiskās sveces. Tas būs mans personīgais sevis mīlēšanas templis.
Bet pārējais, lai paguļ līdz labākiem laikiem. Es vienmēr biju sapņojusi redzēt jūru — nevis tepat Jūrmalā, bet kaut kur tālu, zilu un milzīgu. Nākamajā rītā atnāca meistari kalt nost flīzes.
— Saimniece, būs putekļaini un skaļi, — brīdināja vecākais.
— dariet visu, kas nepieciešams, — es atļāvu, vārot īstu pupiņu kafiju. — Visu plēšat nost pie velna.
Es skatījos pa logu, kā Gaida krauj savā vecajā “Opelī” sapuvušos dēļus, pārsienot bagāžnieku ar virvi. Viņa aizveda puvumu, domādama, ka ir mani apmānījusi, a es ar pirkstu glāstīju auksto metālu halāta kabatā.
— Paldies, Gunti, — es pačukstēju. — Paldies, ka iemācīji man galveno: dzīvi nevar atlikt smilšu bedrē, tā sabojājas ātrāk nekā tualetes papīrs.
Vīra māsas mašīna nošķaudījās un aizbrauca, atstājot zilus dūmus, bet es telefonā atvēru tūrisma aģentūras lapu. Smilšu pludmali man vairs nevajag, es izvēlēšos oļus — siltus, saules sakarsētus Vidusjūras krastā.
Vannas istabā ierēcās perforators, rībinot sienas, bet es aizvēru acis un iedomājos, ka tā ir spēcīga bēguma un paisuma skaņa. Paisuma, kas aizskalo visas pēdas: gan Gunti, gan viņa avīzes, gan viņa aizliegumus, atstājot tikai tīru krastu.
