Seši rītā. Ārā ir auksts februāra rīts, un Cēsu ielās tikko sākušas iedegties pirmās gaismas namu logos. Klusumu dzīvoklī pārtrauc tikai pulksteņa tikšķēšana virs virtuves galda. Es sēžu tur jau kopš pusnakts, turot rokās atdzisušu kafijas krūzi.
Tad pēkšņi gaitenī atskan atslēgas griešanās troksnis. Durvis smagi iečīkstas, un iekšā ienāk mans vīrs Artūrs.
Viņš knapi turas kājās. Baltais krekls, kuru es vēl vakar pēcpusdienā rūpīgi gludināju, ir saburzīts un izvilkts no biksēm. Mati izspūruši, un pat no attāluma es jūtu to smaku – alkohols sajaukumā ar spēcīgām, svešām sieviešu smaržām.
Ieraugot mani sēžam virtuvē, Artūrs nevis nokaunas, bet gan muļķīgi, gandrīz uzvaroši pasmaida.
— O, Patrīcij! Tu vēl neguli? Čau! — viņš nosaka, mēģinot ar plecu atstutēties pret durvju stenderi.
Es klusēju. Pulkstenis rāda 06:12. Uz viņa apkakles skaidri redzams spilgti sarkans lūpukrāsas nospiedums. Blakus manai krūzei uz galda guļ telefons – tajā ir 22 neatbildēti zvani un neskaitāmas ziņas. Visas adresētas viņam.
“Mēs tikai aizrunājāmies par skolas laikiem…”
— Kur tu biji, Artūr? — es jautāju, un mana balss skan neparasti mierīgi, lai gan iekšā viss burtiski trīc.
— Salidojums! — viņš pamāj ar roku, gandrīz paklūpot pār saviem zābakiem. — Klasesbiedri, saproti? Mēs tak divdesmit gadus nebijām redzējušies! Tu nevari iedomāties, cik mums bija, par ko runāt! Visi “vecie” bija tur!
— Tu teici, ka būsi mājās līdz divpadsmitiem. Tu solīji, ka šoreiz neaizsēdēsies.
— Nu, laiks aizskrēja nemanot… — Artūrs mēģina novilkt zābakus, bet pirksti viņu neklausa. Viņš vienkārši apsēžas uz grīdas gaitenī un sāk klusi smieties. — Mēs atcerējāmies tik daudz joku! Pat skolotāju vārdus visus zinājām!
“Nemanot”. Viņš aizgāja vakar septiņos vakarā. Viņš solīja būt mājās vēlākais pusnaktī. Ir pagājušas vienpadsmit stundas kopš brīža, kad viņš pēdējo reizi man ieskatījās acīs un teica, ka mīl. Es pieceļos un pieeju viņam tuvāk.
No viņa dvesa pārmērīgas jautrības un dūmu smaka, ko velti mēģināja noslēpt svešu, saldu smaržu mākonis. Es pieliecos tuvāk krekla apkaklei un uz mirkli aizturēju elpu. Tur vīd spilgti sarkans lūpukrāsas nospiedums.
— Artūr, tev uz krekla ir lūpukrāsa.
Viņš samiedz acis un mēģina paskatīties uz leju:
— Ā, tas… tā ir Zane! Klasesbiedrene! Viņa visus tā draudzīgi sabučoja, kad mēs sākām dejot! Es taču tev par viņu stāstīju, viņa skolas laikā bija lielākā smējēja!
Es neatceros nekādu Zani. Viņš nekad nebija pieminējis nevienu Zani.
— Kāpēc tu neatbildēji uz zvaniem? Es zvanīju līdz diviem naktī, kamēr man sāka trīcēt rokas.
— Telefons… man likās, ka tas izlādējās! — viņš sit pa kabatām un izvelk telefonu. — Redz, nokrita laikam, kad mēs tur ālējāmies. Kā bērnībā!
Es paņemu viņa telefonu. Ekrāns iedegas. Baterija rāda 38 procentus. Tajā ir visi mani neatbildētie zvani un trīs ziņas no kontakta “Zane 🔥” – pulksten vienos naktī, trijos un pēdējā pirms desmit minūtēm.
Viss sākās tik cerīgi. Vakar vakarā Artūrs priecājās kā mazs bērns. Viņš teica, ka grib parādīt saviem vecajiem biedriem, ka ir kaut ko sasniedzis, ka viņam ir skaista sieva un stabila dzīve. Viņš saposās, lietoja manu mīļāko odekolonu un pat nospodrināja kurpes.
— Artūr, tikai nepārsniedz robežu, — es viņam teicu, durvīs sakārtojot krekla apkakli.
— Beidz, Patrīcij, es taču vairs neesmu puika! Iedzeršu pāris glāzes, atcerēsimies jaunību un viss. Es ar taksi, tāpēc viss būs droši. Pusnaktī būšu gultā!
Viņš man iedeva buču un aizgāja. Viņš pat apsolīja, ka atnesīs man kādu gardumu no vakariņām, ja paspēs.
Nakts, kad pasaule apstājās
Pusnaktī Artūra nebija. Es uzrakstīju: “Kā iet? Gaidu mājās.” Viņš ziņu nesaņēma.
Pulksten vienos naktī es piezvanīju pirmo reizi. Telefons bija ieslēgts, bet neviens necēla.
Divos naktī es zvanīju nepārtraukti. Zvans vienkārši skanēja līdz galam vai tika noraidīts. Tajā brīdī es sapratu – viņš redz, ka es zvanu. Viņš vienkārši nevēlas pacelt.
Trijos naktī es uzrakstīju pēdējo ziņu: “Es vairs nevaru, lūdzu, dod kādu ziņu.” Ziņa tika izlasīta pēc minūtes. Atbildes nebija.
Četros rītā es piezvanīju pēdējo reizi. Viņš pacēla. Fonā bija briesmīgs troksnis – kluba mūzika, bļaušana un sieviešu smiekli.
— Jā? — viņš bļāva trubā, un viņa balss bija sveša.
— Artūr, kur tu esi?! Esmu pagalam uztraukusies!
— Viss kārtībā, mēs te vēl pēdējos dejas soļus rādām! — viņš kliedza pāri mūzikai. — Būšu drīz!
— Cik ir “drīz”?
— Nu… stundiņa un viss!
— Artūr, ir četri rītā! Tev rīt ciemiņi pieteicās!
— Nepārdzīvo, esmu enerģijas pilns! Viss ir forši!
Tad es dzirdēju sievietes balsi pavisam tuvu telefonam: “Artūriņ, nebeidz dejot, šī ir mūsu dziesma!” Viņš nolika cauruli.
Es sēdēju savā virtuvē Cēsīs un skatījos, kā ārā sāk snigt. Pilsēta gulēja, un es jutos kā pēdējais muļķis visā pasaulē.
Stāstu par to, kas notika nākamajā dienā un kāda ziņa telefonā pielika punktu visam – lasāms nākamajā lapā
