Pulksten sešos no rīta Artūrs joprojām sēž uz grīdas priekšnamā. Es stāvu viņam priekšā ar viņa telefonu rokās un jautāju:
— Kas ir Zane ar uguntiņas emocijzīmi tavā kontaktu sarakstā?
Viņš mēģina nofokusēt skatienu uz ekrānu, viņa seja uz mirkli kļūst pilnīgi balta.
— Ā… Zane? Nu, klasesbiedrene! Mēs tur visi kopā bildējāmies!
— Kāpēc viņa tev sūta ziņas nakts vidū? Un kāpēc tu tās lasi, bet neatbildi man?
Viņš sāk celties kājās, turoties pie sienas.
— Tas… tas nav tas, ko tu domā! Mēs vienkārši apmainījāmies numuriem, lai atsūtītu tās bildes!
Es atveru viņa telefonu galeriju. Tur ir vairāki selfiji, kas uzņemti kādā bārā. Artūrs cieši apkampis blondīni sarkanā kleitā. Vienā bildē viņš viņu bučo uz vaiga, otrā viņi ir tik tuvu, ka starp viņiem nav pat milimetra.
Viņa smejas, un viņas lūpas ir tieši tādā krāsā kā nospiedums uz viņa krekla.
— Tas bija tikai joks, Patrīcij! — viņš mēģina iesmieties, bet tas izklausās skumji. — Mēs taču visi bijām piedzērušies!
“Es taču neesmu neko sliktu izdarījis”
Nākamajā dienā Artūrs pamodās ap diviem pēcpusdienā. Viņš iznāca virtuvē, kur es joprojām sēdēju, un mēģināja izlikties, ka nekas nav noticis. Viņš gribēja mani nobučot, bet es pagriezos prom.
— Laimīgi atpūties? — es jautāju.
— Piedod, es tiešām pārcentos. Bet tu tak zini, kā ir salidojumos. Visi satiekas, emocijas sit augstu vilni…
— Runa nav par emocijām, Artūr. Runa ir par to, ka tu izvēlējies ignorēt mani vienpadsmit stundas. Tu izvēlējies dejot ar svešu sievieti, kamēr es mājās cerēju uz kaut vienu ziņu, ka ar tevi viss ir kārtībā.
Artūrs sāka manāmi zaudēt pacietību un pacēla balsi:
— Zini ko?! Es reizi gados atļāvos atpūsties, bet tu mani sagaidi tā, it kā es būtu nezin ko sastrādājis! Šī pratināšana ir par daudz.
Tajā brīdī viņa telefonā pienāca jauna ziņa. Tā parādījās uz ekrāna, ko mēs abi redzējām: “Zane 🔥: Čau, skaistuli! Kā galva? Atceries, ko mēs solījām taksī? 😘”
Tajā brīdī es sapratu – uzticība nesaplīst vienā mirklī. Tā pamazām sāk plaisāt, kad partneris sāk uzskatīt, ka viņa “izklaide” ir svarīgāka par tava miera un drošības sajūtu.
Artūrs tajā naktī ne tikai “pārcēla robežu” ar citu sievieti. Viņš izdzēsa mani no savas realitātes, jo es viņam tajā brīdī biju tikai traucēklis jautrībai.
Es sapratu, ka nevienas atmiņas par skolas laikiem nav vērtas, lai sagrautu to, kas celts gadiem. Tagad, ejot cauri Cēsu parkam, es redzu citus pārus un domāju – cik daudzi no mums dzīvo ilūzijā, ka viņus gaida mājās?
Uzticība ir trausla lieta. To nevar salīmēt ar vārdu “piedod, biju piedzēries”.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai šāda rīcība pēc gadiem ilgas laulības ir tikai viena kļūda, vai arī tā ir zīme, ka cilvēks vairs neciena jūsu jūtas? Būšu pateicīga, ja padalīsieties ar savu pieredzi komentāros.
