Šī diena uz visiem laikiem paliks manā atmiņā kā brīdis, kad mana iekšējā “labā meitene” galīgi padevās un “pameta čatu”, neizturot ģimenes realitāti
Manam vīram Jānim nesen palika četrdesmit gadu, un tas, piekritīsiet, ir diezgan nopietns un uzmanību prasošs datums. Es sākotnēji piedāvāju atzīmēt šo notikumu kafejnīcā: noīrēt skaistu zāli, nolīgt profesionālu pasākuma vadītāju un atpūsties kā cilvēkiem, ne par ko neuztraucoties. Tomēr Jānis kategoriski māja ar rokām un noraidīja šo ideju:
– Kāpēc mums tie liekie tēriņi? Tur vienmēr ir nepamatoti dārgi un bieži vien pilnīgi negaršīgi. Bet tu man tik brīnišķīgi gatavo! Labāk sanāksim mājās un tu uzklāsi galdu? Paaicināsim tikai pašus tuvākos: mammu, māsu ar vīru, krustmāti Valdu… Būs kādi piecpadsmit cilvēki, ne vairāk, pasēdēsim sirsnīgi, ģimeniski.
Šis piesauktais “ģimeniski” tulkojumā no vīriešu valodas sieviešu valodā nozīmēja tikai vienu: es divas diennaktis praktiski neateju no plīts, griežu bezgalīgus salātus, marinēju gaļu, izmazgāju dzīvokli līdz spoguļa mirdzumam, bet pēc tam ar geišas smaidu apkalpoju viesu pūli. Es, par savu lielāko nožēlu, piekritu šai avantūrai, lai gan intuīcija teica priekšā, ka ne ar ko labu tas nebeigsies.
Svinību dienā es jutos kā izspiests citrons, kuram pāri pārbraucis ceļa rullis. Kājas neizturami dūca, uz pirksta “rotājās” plāksteris (es steigā griežot žāvēto gaļu), bet mana ideālā frizūra jau bija nedaudz saplakusi no cepeškrāsns karstuma. Viesi ieradās tieši sešos vakarā. Vīramāte Gaida un vīramāsa Madara ienāca dzīvoklī ar tādu izskatu, it kā stingra sanitārā inspekcija būtu apmeklējusi noplukušu kopmītni.
– Ak, cik pie jums te neizturami sasmacis, – nepatikā sarauca degunu vīramāte sveiciena vietā. – Vismaz būtu izvēdinājusi pirms viesu atnākšanas, jo Jānītim taču nepieciešams svaigs skābeklis.
Mēs beidzot sasēdāmies pie svētku galda. Es visu vakaru kā nenogurdināma atspole skraidīju maršrutā virtuve-viesistaba: atnes, aiznes, pasniedz, ielej dzērienus. Jānis pašpārliecināti sēdēja galda galā, labvēlīgi pieņēma tostus un staroja no prieka, pat neiedomājoties man palīdzēt ar šķīvju nomaiņu.
Viss sākās ar salātu apspriešanu
– Vai tu ko, majonēzi pavisam pažēloji? – skaļi jautāja Madara, ar šaubām bakstot ar dakšiņu manu “Cēzaru”. – Sanācis kaut kā par sausu. Es vienmēr lieku mērci vairāk, lai būtu sulīgi un garšīgi. Bet šeit… nu, ēdams jau ir, protams, bet nekas īpašs.
Es izvēlējos klusēt un tikai saspringti pasmaidīju, cenšoties saglabāt pieklājību viesu priekšā. Tad pienāca kārta pamatēdienam. Es pasniedzu firmas cepeti, kuru rūpīgi marinēju veselu diennakti. Gaida lēnām nogrieza mazu gabaliņu, ilgi un domīgi to košļāja, skatoties griestos, un tad paziņoja savu skarbo spriedumu:
– Tomēr esi pārsausinājusi gaļu. Jānīt, tev tādu ēst kategoriski nedrīkst. Gaļa sanākusi pārāk cieta. Eh, pavisam neprot mūsdienu jaunās saimnieces gatavot. Lūk, es savulaik cepu zosi – tā mutē kusa! Bet šī… tā, kaut kāda zole. Mans nabaga dēls, dzīvo uz tādas sausas pārtikas.
Pie galda iestājās smags, neērts klusums. Viesi steidzīgi ieurbās savos šķīvjos, cenšoties nesaskatīties. Jānis, mans vīrs, kuram tajā brīdī vajadzēja mani aizstāvēt, pēkšņi pateica:
– Mammu, nu beidz piekasīties. Normāla sanāca gaļa. Nu, varbūt tiešām nedaudz par ilgu paturēja krāsnī, ar ko negadās.
Tā no viņa puses bija īsta nodevība. Tā vietā, lai pateiktu: “Paldies, mīļā, viss ir ļoti garšīgi,” viņš gļēvi pievienojās kritikai, lai tikai izpatiktu savai mammai. Madaru šī situācija tikai uzkurināja:
– Lai nu paliek gaļa, ar to viss skaidrs! Tu labāk paskaties uz pašu saimnieci. Līga, kāpēc tu esi tik nomocījusies un bāla? Tev jau sen būtu laiks ar sevi nodarboties, citādi Jānis mums ir izskatīgs vīrietis pašā plaukumā, bet tu blakus viņam izskaties kā viņa vecākā māsa. Vai nebaidies, ka kāda “pirmā svaiguma” dāma vīrieti aizvilks?
Kad izdeg drošinātājs
Un viņas ar mammu sāka hihināt, apmierinātas ar savu “joku”. Tajā pašā brīdī manā iekšienē it kā izdega kāds svarīgs drošinātājs, kas atbild par pacietību. Es uzsvērti lēnām noliku trauku ar “pārsausināto” gaļu atpakaļ uz galda. Mierīgi noslaucīju rokas virtuves priekšautā. Tad noņēmu to un nevērīgi uzmetu tieši uz apmulsušās vīramātes ceļgaliem.
– Tātad, dārgie ciemiņi, – es teicu balsī, no kuras pat muša uz loga sastingtu šausmās. – Paklausieties manī uzmanīgi. Tā kā esmu tik slikta saimniece, gaļa man sanāk sausa, salāti pilnīgi negaršīgi, bet pati esmu veca, es pieņemu lēmumu atbrīvot jūs no šīm ciešanām.
– Līga, ko tu te pēkšņi sadomāji? – izbijies iepīkstējās Jānis, sajūtot nepatikšanas.
Vai Līga padevās un turpināja dancot ciemiņiem apkārt,
Vai jāpacieš šāda attieksme no radiem -par to lasi nākamajā lapā
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
