— Kas gan te īsti notiek? — viņa balss skanēja kā pērkons debesīs.
Lauris mēģināja kaut ko atbildēt, taču kungs Stefans viņu tūlīt pārtrauca.
„Vai tu patiešām domāji, ka es atļaušu tev izraidīt manu līgavu no mājas, kas reiz bija jābūt viņas?”
Lauris pamirkšķināja acis.
— Bet, vectēt, tā taču ir…
— Tu vairs neesi šīs mājas saimnieks. Tā pieder man. Un zini ko? Tagad tā pieder tavai sievai.
Gaisā valdīja klusums. Lauris kļuva balts kā piens. Viņas draudzene apklusa pēc īsas smiekliņu atskaņas, it kā pārsteigta par to pašu.
„Tu atstāji savu sievu un aiz durvīm. Tagad pats vari sakārtot savas lietas,” turpināja kungs Stefans.
Lauris mēģināja kaut ko pateikt, bet kungs Stefans jau pagriezās un devās uz mašīnu.
— Mīļā, ja tev kaut kas būs nepieciešams, tu zini, kur mani atrast, — viņš man sacīja, pirms aizbrauca.
Lauris palika stāvēt uz lieveņa, nespēdams noticēt tam, kas tikko bija noticis.
Bet es? Es pasmaidīju.
Es ne tikai saglabāju savu māju. Beidzot esmu brīva.
