Patiesība Valmieras dzīvoklī
Ilvars apstājās pusceļā, viņa rokas palika karājamies gaisā. Viņa sejā parādījās neizpratne, kas ātri vien pārvērtās par tādu kā bailīgu aizdomu ēnu.
— Līga, kas noticis? — viņš mēģināja pajautāt pēc iespējas dabiskāk. — Vai bērniem kaut kas kait? Vai darbā problēmas?
Es lēnām apsēdos pie galda, tajā pašā vietā, kur pirms nedēļas dzēru tēju, un norādīju uz otru krēslu.
— Inese no Ventspils piezvanīja. Pateicās, ka palaidu tevi pie viņas.
Istabā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā aiz loga pil ūdens no notekas. Ilvars pēkšņi izskatījās par desmit gadiem vecāks. Viņš apsēdās, bet nespēja man paskatīties acīs. Viņa rokas, kas vienmēr bija šķitušas tik drošas un pazīstamas, tagad nervozi kripināja galda malu.
— Līga, klausi… tas nebija tā. Viņa visu ir pārpratusi. Tur bija vienkārši vientulība, sveša pilsēta, ziema… Tu pat nevari iedomāties, cik tur bija vientuļi! — viņš sāka runāt ātri, vārdi bira cits pār citu. — Tā Inese… viņa pati man sāka pievērst uzmanību. Tas bija tikai mirklis, nekas nopietns. Es nekad nedomāju tur palikt.
Es klausījos un sapratu vienu – šie vārdit ir vislielākā nodevība. Ne jau tie trīs mēneši ar citu sievieti, bet tas, ka viņš man katru vakaru meloja telefonā. Katru reizi, kad viņš teica “es tevi mīlu”, viņš tajā pašā brīdī domāja par to, kā paslēpt savu otro dzīvi.
Ja cilvēks var mēnešiem ilgi dzīvot dubultu dzīvi un ne mirkli nesašaubīties, tad viņš vairs nav tas cilvēks, ar kuru es gāju pie altāra.
Mēs runājām divas stundas. Pareizāk sakot, viņš mēģināja skaidroties, bet es tikai klusējot vēroju viņu. Ilvars apgalvoja, ka tā bijusi tikai kļūda, ka viņš tūlīt pat pārtrauks jebkādus sakarus un nekad vairs neatgriezīsies Ventspilī. Viņa balsī bija dzirdams izmisums, un acīs sariesās emocijas, bet manī tajā brīdī valdīja tikai tukšums.
— Ilvar, savāc savas mantas, — es beidzot pateicu. — Es nevaru dzīvot ar cilvēku, kuram katru vakaru būs jāpārbauda telefons. Es iemācījos, ka sevis cienīšana sākas tajā mirklī, kad tu atsakies piedalīties melos, pat ja pieņemt realitāti sākumā šķiet neizsakāmi grūti.
Viņš mēģināja iebilst, lūdzās otro iespēju “mūsu gadu vārdā”, bet es biju nelokāma. Viņš krāmēja somas veselu stundu. Tieši tās pašas drēbes, ko es tik rūpīgi biju mazgājusi un gludinājusi. Kad viņš stāvēja koridorā un pēdējo reizi paskatījās uz mani, es tikai mierīgi aizvēru durvis un aizslēdzu tās.
Jauns sākums un klusums
Ir pagājuši vairāki mēneši. Sākumā Ilvars vēl mēģināja rakstīt garas ziņas, sūtīja bildes ar ziediem, lūdza tikties Valmieras parkā, lai izrunātos. Es neatbildēju. Pēc kāda laika ziņas mitējās. Draudzene nesen teica, ka redzējusi viņu pilsētā ar to pašu sievieti. Izskatās, ka viņa tiešām atbrauca viņam pakaļ.
Es tagad dzīvoju viena un, ziniet, man ir labi. Es iemācījos atkal pamanīt sevi. Eju uz garām pastaigām gar Gauju, beidzot pierakstījos keramikas kursos, par kuriem sapņoju desmit gadus.
Nodevība nav pasaules gals. Tā ir tikai sāpīga, bet nepieciešama mošanās. Reizēm vajag, lai kāds svešinieks piezvana un pasaka “paldies”, lai tu beidzot pamanītu, ka tavā mājā jau sen dzīvo svešinieks.
Vai jūs spētu piedot šādu sānsoļu, ja vīrs apgalvotu, ka tā bijusi tikai “darba specifikas” radīta kļūda? Vai sievietei ir jāsniedz otrā iespēja 23 gadus ilgas laulības dēļ, vai tomēr cieņa pret sevi ir pirmajā vietā? Padalieties ar savu pieredzi komentāros.
