Kādu dienu vīrs negaidīti paziņo, ka turpmāk mēs dzīvojam katrs ar savu budžetu un visu maksājam uz pusēm
Paskaidrojot, ka tā tagad ir pieņemts sabiedrībā un mēs esam mūsdienīgs pāris. Tas man šķita nedaudz aizdomīgi, bet es noklusēju, jo gribēju uzzināt kā tas viss būs un kā beigsies. Kā arī to kāpēc pēkšņi tāda nostāja, jo mēs dzīvojām labi, es daudz līdzekļu ieguldīju dzīvoklī, daudz strādāju. Nebija tā, ka viņš mani uzturēja.
Nākošās dienas pievakarē, vīrs atnāk no darba un jau no paša priekšnama sauc: “Sieviņ, kas labs šodien vakariņās?”. Es paraustīju plecus un teicu, lai apskatās kaut ko ledusskapī. Nepaspējis atvērt ledusskapi, viņš uz ledusskapja ieraudzīja uzkopšanas grafiku, kas sadalīts 50 uz 50. To sagatavoju es. Jau jau mēs tagad visu maksājam un darām uz pusēm, tad nu visu. Arī mājas uzkopšanu.
Uz ko vīrs reaģēja diez gan asi: “Es nemazgāšu grīdas un neberzīšu tualeti, es tev neesmu nekāda kalpone”. Nu tad tu vari nolīgt uzkopšanas uzņēmumu, bet par savu rēķinu, ja jau to nevēlies darīt pats. Es to daru jau 10 gadus, dienu no dienas. Arī ja man ir veselības problēmas tas nav nekāds atvieglojums – eju un daru, jo zinu, ka neviens cits to manā vietā neizdarīs. Un vispār – tu pats ierosināji visu dalīt 50 uz 50, kāpēc tagad tāds izbrīns? Atbilde nesekoja.
Viņš atvēra ledusskapi un sadusmojās vel vairāk. Es sadalīju ledusskapja plauktus uz pusēm un uzrakstīju uz tiem mūsu vārdus. Ejot no darba es pa ceļam iegāju veikalā un nopirku produktus tikai sev. Es nekad tā nebiju darījusi, vienmēr pirku visu ko vien vajadzēja, nežēlojot un nedalot.
Aizverot ledusskapi viņš īgni noteica: “Mēs ko tagad katru tomātu dalīsim?”. Kādu brīdi viņš stāvēja un skatījās uz savu pustukšo produktu plauktu. Tagad viņš pats atbild par savām vakariņām, pērk ko grib, ēd ko grib. Es nemaz neesmu aizmirsusi cik reizes pašiem gadiem esmu saņēmusi pārmetumus par to, ka nopirku nepareizi kefīru, desu vai arī viņam negaršo šis, negaršo tas. Šīs dienas man bija patiesi vieglas, man jau sāka iepatikties šī situācija.
Nākošajā vakarā līdzīgs strīds par vakariņām. “Tu taču vienmēr gatavoji, vai tad tev grūti?” Jā gatavoju, bet tu pats ierosināji visu dalīt uz pusēm. Ja tev nepatīk šāds variants varam vienoties, ka vienu dienu gatavoju es, otru – tu. Piedāvāju es.
Vēl nākamajā dienā vīrs atnāk pie manis un jautā kur ir viņa tīrās zeķes. Uz ko es atbildēju, ka šodien ir viņa veļas diena, vakar bija mana. “Vai tev grūti ielikt arī manas drēbes izmazgāties?” Nē, nav grūti, bet mums taču viss uz pusēm, es domāju tu būsi pret vienošanās izņēmumiem.
“Labi, ielikšu pats mazgāties.” Pēc tam sekoja – a kādu režīmu jāliek? Uz cik grādiem? Kuru līdzekli likt? Tas tikai liecina par to, ka viņš bija pieradis, ka visus šos vairāk nekā 10 gadus visu darīju es. Kad drēbes izmazgājās, tās pašas nevar uzlekt žāvēties, bet ja godīgi tā kā tās izkarināja vīrs izskatījās, ka viņas tiešām tur uzlekušas pašas.
Kad es teicu, ka arī īre mums tagad jāmaksā uz pusēm viņš nez kāpēc atkal bija neapmierināts. Sāka kliegt, ka mēs esam sieva un vīrs un, ka tam tā nevajadzētu būt. Uz ko es viņam atbildēju, ka nesaprotu par ko viņš dusmojas un ka viņam vienkārši ir jāsaprot, ka viņš nevar dzīvot citam uz kakla.
Lasi vēl: Kāpēc lielveikalos Lidl, Maxima strādā tikai viena vai divas kases un ko viņi no tā iegūst
Te jau es sapratu, ka vīrs it nemaz nav apmierināts ar notiekošo, bet turpināju spēlēt viņa spēli. Vēl nākamajā dienā viņš atnāca no darba un atnesa mums visiem gatavas vakariņas un apgūlās dīvānā, kad pēkšņi iesaucās: “Klau, jau ir 6 kur ir Jēkabs?” Kā kur, treniņā, šodien bija tava diena viņu paņemt pa ceļam no darba. Lai arī es labi zināju, ka viņš šodien ir pie drauga dzimšanas dienas svinībās. Es neietu riskēt ar bērna emocionālo veselību tikai kādas “spēlītes” dēļ.
Te nu bija pienācis gals šim teātrim un vīrs pienāca, apķēra mani un teica: “Mīļā, lūdzu piedod”. Vienošanas sākumā es biju sarakstījusi visus pienākumus, lai sadalītu tos uz pusēm. Vīrs nemaz nebija piefiksējis cik ikdienā mammas dara daudz.
Vecāku sapulces, treniņi, uzkopšana, ēst gatavošana, zobārstu apmeklējumi, mājasdarbi skolā (kad 8 vakarā ieraugi e-klasē, ka vajag kastaņus un ej pa tumsu tos meklēt), veļas kalni, pilna laika darbs, tam visam pa vidu jāpalīdz saviem vecākiem. Un šī pat nav 1/5 daļa. Par tēriņiem bērniem, zālēm nemaz nesākšu uzskaitīt. Sievietes dara milzīgu darbu, un ticiet man, ja jūs kādreiz mēģināsiet līdzīgu spēli, tad tikai un vienīgi jūs paliksiet zaudētājos.
